And Now... The Runaways

Savu pastāvēšanu "The Runaways" beidza uz pavisam nožēlojamas nots, kas gan nav nekas pārsteidzošs. Kims Faulijs bija prom, un ieraksta producēšanu uzņēmās John Alcock, kurš nevarēja palīdzēt grupai sagādāt labas dziesmas. Arvien pieauga spriedze starp Joan Jett un Lita Ford. Atbilstoši leģendai, Lita gribēja grupas turēšanos pie klasiskām hārdroka vērtībām, kamēr Jett bija aizrāvusies ar pankroku. Rezultātā katra no viņām uzrakstīja pa 2 šī albuma dziesmām, vēl vienu dziesmu sacerēja bundziniece Sendija Vesta, bet pārējās 4 tapa bez grupas dalībnieču līdzdalības.
Dīvainā kārtā, klausoties šo albumu, es tajā nesaskatu sevišķas pretrunas starp pankroku un hārdroku, galvenokārt tāpēc, ka vairums albuma dziesmu nepieder ne vienam, ne otram mūzikas stilam. Apskatīšu dziesmas pa vienai:
1. "Saturday nite special" - visai nemelodiska arena rock dziesma, ko oriģinālā izpildījis dziesminieks Tonio K, dziesma bez jebkādām dzīvības pazīmēm.
2. "Eight days a week" - bezcerīgi švaks Beatles kavers. Pārāk lēns un pārāk melanholisks - ja šo dziesmu izpilda ar elektriskajām ģitārām akustisko vietā, vienkārši prasīties prasās palielināt tās tempu un nevis padarīt to neizturami nomācošu. Protams, nekas nespēj sačakarēt bītlu melodijas, bet šāda versija neko jaunu dziesmai neiedod, tikai atņem esošo.
Oriģināls:

Runaways:

3. "Mama weeer all crazee now" - oriģinālā šo dziesmu izpilda Slade, arī šajā gadījumā kavers nav ne tuvu pielīdzināms oriģinālam, bet tikai visai bēdīga parodija par to. Un jāpiezīmē, ka Slade jau nu nebija tas trakākais metālistu ansamblis, bet Runaways izpildījumā šī dziesma labi iederētos kādā gospeļu dziedāšanas pasākumā un nevis rokkoncertā.
Oriģināls:

Runaways:

4. "I`m a Million" - šis Litas Fordas pienesums patiešām izklausās pēc tādas grupas, kas godā tur Black Sabbath, taču diemžēl - tikai pirmo 30 sekunžu garumā, pēc tam dziesma pārvēršas tipiskā borfestā.
5. "Right Now" - Sendija Vesta izmēģina sevi kā New Wave dziesminieci, salīdzinoši neslikta popsīga dziesma, bet vienlaikus - ne diez ko izteiksmīga.
6. "Takeover" - Joan Jett nepavisam šeit neizklausās pēc panku meitenes. Dziesma par to, ka komuņagas pārņem pasauli - ne tikai muzikāli, bet arī saturiski ļoti stulba dziesma.
7. "My Buddy and Me" - vēl viena pilnīgi neizteiksmīga dziesma no Jett repertuāra.
8. "Little Lost Girls" - atkal jau totālākā popsa bez jebkādas melodijas klātbūtnes, Lita Ford pie tās vainīga.
9. "Black Leather" - vienīga dziesma šajā albumā, kas kaut cik rūpējas par Runaways kādreizējo skandalozo reputāciju - ne velti tās autors ir Sex Pistols dalībnieks. Melodiski gan arī tā ir visai izteikts pop shit.
Kopumā jāsaka - visai biedējoši sūdīgs albums, kurā ir gan ļoti sliktas oriģinālkompozīcijas, gan pilnīgi bezvērtīgi labāku dziesmu kaveri.
2010-11-11
4.0
comments powered by Disqus