Kazhes pierakstu burtnīca

Atbilstoši Wikipedia, šis ir piektais un pēdējais the Runaways studijas albums, taču patiesībā tas nav nedz piektais, nedz pēdējais, nedz studijas albums. Reālāk to būtu raksturot šādi - par grupu bija parādījusies kaut kāda sabiedrības interese, un tās producents Kims Paulijs salasīja dažādus atkritumus, ko grupa savas pastāvēšanas laikos bija ierakstījusi, un pasniedza to kā jaunu albumu. Kas šeit ir pozitīvi - vismaz visas dziesmas tikušas ierakstītas, kamēr vēl grupas sastāvā bija Cherrie Currie un Jackie Fox, proti, klasiskajā The Runaways sastāvā. Negatīvais tikām ir tas, ar ko parasti ir jārēķinās, saskaroties ar "pārpalikumu" albumiem - ka ne jau gluži nejauši tā ir noticis, ka attiecīgās dziesmas nav tikušas iekļautas grupas albumos, jo materiāla kvalitāte pilnīgi noteikti varētu būt labāka. Faktiski šo albumu varētu raksturot kā "Queens of Noise" pārpalikumu apvienojums ar "Live in Japan" pārpalikumiem, jo tikai šo divu kategoriju dziesmas šeit arī ir atrodamas.
Daži gabali ir pilnīgi un totāli garām - pirmkārt, tas attiecas uz vēl diviem bītlu kaveriem (līdzās 4.albuma "Eight Days a Week") - "Here comes the sun" un "Strawberry fields forever". Abas divas dziesmas tiek izpildītas ar milzīgu pietāti un grupai izteikti nepiemērotu lirismu - kuram gan varētu būt interesanti klausīties Cherrie Currie pie klavierēm dziedam "Strawberry fields forever"? Man noteikti nē.
Par laimi viss albums tomēr nesastāv no vienām vienīgām Bītlu dziesmām, un ir te arī dažas pērles. "C`mon" ir viena no labākajām Runaways dziesmām, ko sarakstījusi Joan Jett bez Faulija līdzdalības - tā ir agresīva, enerģiska un Currie šeit dzied kā mad teenage bitch, proti, tā, kā viņai tas sanāk vislabāk.

Tāpat patiesībā nav ne vainas arī tām dziesmām, kas ierakstītas Japānas koncertos - "Blackmail" ar Currie maniakālo kliedzienu dziesmas sākumā, briesmīgu skaņas kvalitāti, japāņu meiteņu kliedzieniem, un vispār šī dziesma izklausās koncertā šai grupai netipiski pancīga. Arī pārējās trīs dzīvās dziesmas - "Is it day or night", "I Love Playin` with fire" un "Secrets" izteikti dominē pār studijā tapušajiem salkanajiem gabaliem.
Tikām kuram gan varētu patikt tāds shlock kā "Hollywood Dream" un absolūti iestudētā pārtijošanas dziesma "Hollywood Cruisin`", kurai nav ne miņas no melodijas un tikai banāls grūvs?
Protams, loģiskākais ieteikums būtu no šī albuma klausīšanās izvairīties. Vispār šķiet, ka no The Runaways krājuma ir vērts iegādāties tikai grupas debijas albumu un varbūt Japānas koncertierakstu. Bet vairāk - tiešām nav vērts.