Kazhes pierakstu burtnīca

Korektāk gan laikam būtu šo albumu saukt par "Halfnelson", ko izdevusi grupa "Halfnelson", taču kad ansamblis 1972.gadā pārdēvējās par "Sparks", arī tā debijas albums tika pārizdots ar nosaukumu "Sparks", un tā lai tas paliek arī šeit. Jo - būsim godīgi - pat zīmols "Sparks" nav super atpazīstams, kur nu vēl "Halfnelson".
Ja "Sparks" būtu izpelnījies jebkādu sabiedrības uzmanību, droši vien pamata reakcija uz to būtu - wtf is this shit? Jo viens ir droši - tādu popmūziku, kādu spēlēja "Sparks", septiņdesmito sākumā neviens vēl nepazina. Tajā ir gan izteikti new wave gājieni, pilnīgi lauztas melodijas un ritmi, gan operatisku elementu daudzveidība (kuru vēlāk diezgan izteikti no šiem nospieda "Queen"), gan pilnīgi nekam nelīdzinošies dziesmu teksti. Faktiski šis ir maksimāli tipisks ieraksts, kuram nevarētu būt nekāda komerciālā potenciāla, jo klausītāji gluži vienkārši nebija kaut kam tādam gatavi. Jāatzīst, ka arī es tam patiesībā nebiju gatavs - kad klausījos šo albumu pirmo reizi, man šķita, ka kaut kas tajā ir pilnīgi garām (atšķirībā no vairākiem vēlīnākiem Sparks ierakstiem, ar ko man šādu problēmu nebija nekad), bet varu atzīties - es kļūdījos. Šis albums ir neticami lipīgs, ievērojot to, cik tas ir netriviāls un stilistiski oriģināls. Tā ir mūzika, kuras pavadījumā nav iespējams nedz dejot, nedz kratīt galvu, nedz īsti dziedāt līdzi, bet - tas ir superīgs! Protams, tu vari saprast, ka šīs grupas daiļrade lielā mērā balstās uz ākstīšanos - taču tā ir tiešām izcila ākstīšanās, un varētu pat teikt - vizionāra. Patiesībā man jāsaka, ka apvienot smago roku ar vieglajām uz klasiku balstītajām mūzikas formām "Sparks" spēj daudz labāk nekā "Queen" to spētu. No izcilākajām dziesmām nevaru nepieminēt "Wonder Girl", "Fa La Fa Lee", roķīgo "(No More) Mr. Nice Guys".