Kazhes pierakstu burtnīca

Ar šo albumu ir mazliet neskaidrību, līdzīgi kā ar tā priekšgājēju - vēl kā "Halfnelson" Sparks bija izdevuši, šķiet, īsspēlējošu ierakstu ar šādu nosaukumu, kura saturā gan nav gandrīz nekā no tā, ko mūsdienās pieņemts uzskatīt par "A Woofer in Tweeter`s Clothing".
Šis albums noteikti nav tik pārsteidzošs kā Sparks debijas plate - īpaši jaunos ūdeņos grupa šeit neiekuģo, un patiesībā tā arī citos savos klasiskajos ierakstos īpaši tālu no sākotnēji iegūtās formas neatkāpsies. Saturiski šis ir tas pats ballroom cabaret pop meets hard rock meets The Kinks meets Frank Zappa meets gay scene kā "Sparks". Tas, ka brāļi Maeli vismaz kaut kādā mērā iespaidojās no brāļiem Deivisiem, manuprāt, nav apstrīdams - protams, Rejs Deiviss nekad nedziedāja tādā falsetā kā Rasels Maels, bet tas jau ir skaidrs. Īstenībā, ja tā padomā, "Sparks" varbūt nemaz nebija tik izteikti āksti, vismaz daļa viņu dziesmu pievēršas salīdzinoši nopietnām tēmām - kaut vai ierakstu ievadošā "Girl from Germany", kas vēsta par to, cik grūti cilvēkiem gāja ar samierināšanos ar vāciešu pieņemšanu, nedomājot visu laiku par karu ("Don`t mention the war!" kā teiktu Mr.Fawltey). Protams, liela daļa Sparks dziesmu satura ir absurda un sviestaina, kaut vai "Here Comes Bob", kuras varonis iedraudzējas ar cilvēkiem, ieskrienot viņu mašīnās. Un būtu jābūt ļoti netālu redzošam, lai nopietni uztvertu Rasela spiegšanu "Nothing is sacred anymore" un ticēt, ka viņš patiešām ir tikumības aizstāvis.
Kopumā šis ieraksts nav gluži tik sirdi aizgrābjošs kā pirmā plate, bet tāpat - ļoti baudāms veidojums.