Семь невест ефрейтора Збруева
Biju ļoti pārsteigts, kad Liene man pavēstīja, ka viņa grib noskatīties šo filmu. Tiesa, pēdējā laikā tas nav pirmais gaidījums, kad Lienes gaume mani pamatīgi pārsteidz - arī tas, ka viņa bija tāda sajūsmā par The Runaways un "Tournee" (hmm, šķiet esmu aizmirsis par šo filmu uzrakstīt, vajadzētu to pacensties izlabot), mani bija pārsteidzis. Bet tomēr - 1970.gadā PSRS uzņemta komēdija - tas tomēr ir kaut kas salīdzinoši negaidīts.
Skatoties šo filmu, varēju tikai kārtējo reizi pārliecināties par vienu - tāda Padomju Savienībā, kuru rādīja filmās, ikviens gribētu dzīvot. Dzīve - tik bezrūpīga un laimes pilna, cilvēki - tik jauki un sirsnīgi, dzimtenes āres - tik plašas un draudzīgas. Pat galvenā varoņa sastapts mācītājs nekļūst par ļaundari un varonis viņu nepievērš pareizajai ticībai, izmantojot zinātniskā materiālisma dzelžaino loģiku. Pat filmas morāle ir diezgan aizdomīga - puisis, atgriezies no armijas, divarpus nedēļās grib apciemot 7 sievietes, ar kurām viņam dienesta laikā bija bijusi sarakste, lai... patiesību sakot, šķiet, ka efreitoram Zbrujevam pašam tā īsti nav skaidrs, no tieši viņš vēlas. Bet viņš ir jauns, alkst piedzīvojumu un alkst sieviešu sabiedrības. Šajās dienās viņam nāksies gan kopmītnēs mācīt meitenei spēlēt šahu, gan uzstādīt dušu slavenas aktrises dzīvoklī, gan dzert šņabi, kas glāzēs ieliets, izmantojot šļirci kā mērinstrumentu, gan mīlēties sienaugšā, gan atklāt, ka viena no potenciālajām līgavām jau ir precējusies, gan piedalīties kādas pilsētas celtniecībā.
Filmas pasaule, protams, ir viena vienīga fantāzija. Kopmītnes reālajā Padomju Savienībā (un mūsdienu Latvijā) nebūtu tik labiekārtotas, jaunas pilsētas PSRS tālākajos nostūros necēla vis priecīgi jaunieši ar dziesmām, bet gan nomocīti izsūtītie, mācītājiem bija lielākas raizes nekā tikai atrast sievu, no armijas cilvēks parasti neatgriezās bez mazākajām rūpēm un nepiedzīvojis nepatīkamus mirkļus, un tā tālāk. Padomju kino - tās ir vienas vienīgas pasakas, skaistas un jaukas, kas daudzu cilvēku apziņās radīja tādu Padomju Savienību, kādas patiesībā nekur un nekad nebija. Līdzīgi kā tas bija filmā Good Bye Lenin, kur galvenais varonis iemīlēja Austrumvāciju, kuru pats bija radījis, filmējot viltus televīziju savai nāvei tuvajai mammai.
Sākotnēji pret filmu biju ļoti skeptisks - jau tās nosaukums man nerosināja uzticību, likās, ka tā varētu būt līdzīga filmai Ļubimaja žeņšina mehaņika Gavrilova, kura man šķita absolūta katastrofa. Bet tā patiesībā nemaz nebija - lai arī reizēm mani mazliet tracināja pārmērīgi uzspēlētā aktierspēle (ne tikai latviešu filmām šāds grēks ir raksturīgs) un pārmērīgais pozitīvisms, taču vienlaikus - aiz visa balagāna šī filma patiesībā ir pietiekoši nopietna un kaut kādā mērā pat drosmīga. Vismaz - daudz drosmīgāka, nekā es to būtu gaidījis. Līdz ar to - filmai izdevās mani pārsteigt, un cita starpā tā mani pārsteidza ar atsevišķu epizožu līdzību ar "Some Like it Hot" jeb "Džezā tikai meitenes".
Skatoties šo filmu, varēju tikai kārtējo reizi pārliecināties par vienu - tāda Padomju Savienībā, kuru rādīja filmās, ikviens gribētu dzīvot. Dzīve - tik bezrūpīga un laimes pilna, cilvēki - tik jauki un sirsnīgi, dzimtenes āres - tik plašas un draudzīgas. Pat galvenā varoņa sastapts mācītājs nekļūst par ļaundari un varonis viņu nepievērš pareizajai ticībai, izmantojot zinātniskā materiālisma dzelžaino loģiku. Pat filmas morāle ir diezgan aizdomīga - puisis, atgriezies no armijas, divarpus nedēļās grib apciemot 7 sievietes, ar kurām viņam dienesta laikā bija bijusi sarakste, lai... patiesību sakot, šķiet, ka efreitoram Zbrujevam pašam tā īsti nav skaidrs, no tieši viņš vēlas. Bet viņš ir jauns, alkst piedzīvojumu un alkst sieviešu sabiedrības. Šajās dienās viņam nāksies gan kopmītnēs mācīt meitenei spēlēt šahu, gan uzstādīt dušu slavenas aktrises dzīvoklī, gan dzert šņabi, kas glāzēs ieliets, izmantojot šļirci kā mērinstrumentu, gan mīlēties sienaugšā, gan atklāt, ka viena no potenciālajām līgavām jau ir precējusies, gan piedalīties kādas pilsētas celtniecībā.
Filmas pasaule, protams, ir viena vienīga fantāzija. Kopmītnes reālajā Padomju Savienībā (un mūsdienu Latvijā) nebūtu tik labiekārtotas, jaunas pilsētas PSRS tālākajos nostūros necēla vis priecīgi jaunieši ar dziesmām, bet gan nomocīti izsūtītie, mācītājiem bija lielākas raizes nekā tikai atrast sievu, no armijas cilvēks parasti neatgriezās bez mazākajām rūpēm un nepiedzīvojis nepatīkamus mirkļus, un tā tālāk. Padomju kino - tās ir vienas vienīgas pasakas, skaistas un jaukas, kas daudzu cilvēku apziņās radīja tādu Padomju Savienību, kādas patiesībā nekur un nekad nebija. Līdzīgi kā tas bija filmā Good Bye Lenin, kur galvenais varonis iemīlēja Austrumvāciju, kuru pats bija radījis, filmējot viltus televīziju savai nāvei tuvajai mammai.
Sākotnēji pret filmu biju ļoti skeptisks - jau tās nosaukums man nerosināja uzticību, likās, ka tā varētu būt līdzīga filmai Ļubimaja žeņšina mehaņika Gavrilova, kura man šķita absolūta katastrofa. Bet tā patiesībā nemaz nebija - lai arī reizēm mani mazliet tracināja pārmērīgi uzspēlētā aktierspēle (ne tikai latviešu filmām šāds grēks ir raksturīgs) un pārmērīgais pozitīvisms, taču vienlaikus - aiz visa balagāna šī filma patiesībā ir pietiekoši nopietna un kaut kādā mērā pat drosmīga. Vismaz - daudz drosmīgāka, nekā es to būtu gaidījis. Līdz ar to - filmai izdevās mani pārsteigt, un cita starpā tā mani pārsteidza ar atsevišķu epizožu līdzību ar "Some Like it Hot" jeb "Džezā tikai meitenes".
2010-11-16
comments powered by Disqus