Harry Potter and the Deathly Hallows: Part I
Mani būtu grūti nosaukt par apsēstu Harija Potera fanu. Es nekad neesmu sev uz pieres krāsojis zibeni vai apmeklējis tematiskus Potera vakarus kā šis puisis:
Es neesmu lasījis jaunāko poteriādes grāmatu līdz pat rītam. Es neesmu rīkojis Potera filmu skatīšanās maratonus. Un patiesībā es esmu izlasījis tikai vienu šīs sāgas grāmatu - Chamber of Secrets un atzinis to par diezgan draņķīgu esam.
Un tomēr uz kino mēs aizgājām ļoti savlaicīgi - jau otrajā dienā, kad filma tika izrādīta. Turklāt vēl visu dienu mēs bijām kārtīgi novandījušies, slēpņojot pa Kurzemi. Līdz ar to pastāvēja zināms risks, ka filmas laikā Liene vai es varētu iemigt, tomēr pārsteidzošā kārtā tā tas nenotika.
No vienas puses žēl, ka Potera stāsts straujiem soļiem tuvojas savām beigām - kopš pirmajām divām absolūti katastrofālajām filmām visas turpmākās daļas ir bijušas ja ne labākas par savām priekšgājējām, bet pārāk zemu latiņu tās nenolaiž. No otras - skaidrs, ka reti kuru interesēs Harija Potera trīsdesmitgadnieku krīze, Rona erekcijas problēmas, Hermiones menopauze. Lai gan - ja stāstu turpināt pietiekami ilgi un auditorija novecos līdzās aktieriem, viss ir iespējams. Labi, tā būtu pilnīgi idiotiska perspektīva.
Kamēr varoņi vēl joprojām ir jauni, jāatzīmē, ka Emma Vatsone un Ruperts Grints ir izauguši par visnotaļ atzīstamiem aktieriem, kamēr Daniels Redklifs ir izaudzis par visai kokainu tipāžu, kura aktiera karjera visticamākais pēc poteriādes beigām nebūs nekāda spožā. Vienlaikus gan jāatzīst, ka jaunajiem aktieriem šajās filmās ir grūti, jo viņiem apkārt ir tādi milži, kuru klātbūtnē ir grūti spīdēt. Katrā nākamajā filmā parādās vēl pāris britu kino smagsvaru (šajā daļā pirmais, kas nāk prātā, ir John Hurt, Bill Nighy un, ar zināmu piespiešanos, Rhys Ifans).
Filma ar visu to, ka tajā ir daudz diezgan vardarbīgu ainu, ir diezgan lēna un liela tās daļa norisinās... velns viņu zina kur... kaut kādās mistiskās vietās, par kurām man nav īsti skaidrs, vai tās pieder maģijas vai muggles pasaulei, mežos, klintīs un tā tālāk.
Šis būs no tiem gadījumiem, kad es teiktu, ka filma man patika, bet kaut kas tās saturā bija diezgan murgains. Bet ne tuvu ne tik murgains kā šis apraksts. Ja man būs noskaņojums, tas tiks kādreiz izlabots, bet visdrīzākais - nē.
Es neesmu lasījis jaunāko poteriādes grāmatu līdz pat rītam. Es neesmu rīkojis Potera filmu skatīšanās maratonus. Un patiesībā es esmu izlasījis tikai vienu šīs sāgas grāmatu - Chamber of Secrets un atzinis to par diezgan draņķīgu esam.
Un tomēr uz kino mēs aizgājām ļoti savlaicīgi - jau otrajā dienā, kad filma tika izrādīta. Turklāt vēl visu dienu mēs bijām kārtīgi novandījušies, slēpņojot pa Kurzemi. Līdz ar to pastāvēja zināms risks, ka filmas laikā Liene vai es varētu iemigt, tomēr pārsteidzošā kārtā tā tas nenotika.
No vienas puses žēl, ka Potera stāsts straujiem soļiem tuvojas savām beigām - kopš pirmajām divām absolūti katastrofālajām filmām visas turpmākās daļas ir bijušas ja ne labākas par savām priekšgājējām, bet pārāk zemu latiņu tās nenolaiž. No otras - skaidrs, ka reti kuru interesēs Harija Potera trīsdesmitgadnieku krīze, Rona erekcijas problēmas, Hermiones menopauze. Lai gan - ja stāstu turpināt pietiekami ilgi un auditorija novecos līdzās aktieriem, viss ir iespējams. Labi, tā būtu pilnīgi idiotiska perspektīva.
Kamēr varoņi vēl joprojām ir jauni, jāatzīmē, ka Emma Vatsone un Ruperts Grints ir izauguši par visnotaļ atzīstamiem aktieriem, kamēr Daniels Redklifs ir izaudzis par visai kokainu tipāžu, kura aktiera karjera visticamākais pēc poteriādes beigām nebūs nekāda spožā. Vienlaikus gan jāatzīst, ka jaunajiem aktieriem šajās filmās ir grūti, jo viņiem apkārt ir tādi milži, kuru klātbūtnē ir grūti spīdēt. Katrā nākamajā filmā parādās vēl pāris britu kino smagsvaru (šajā daļā pirmais, kas nāk prātā, ir John Hurt, Bill Nighy un, ar zināmu piespiešanos, Rhys Ifans).
Filma ar visu to, ka tajā ir daudz diezgan vardarbīgu ainu, ir diezgan lēna un liela tās daļa norisinās... velns viņu zina kur... kaut kādās mistiskās vietās, par kurām man nav īsti skaidrs, vai tās pieder maģijas vai muggles pasaulei, mežos, klintīs un tā tālāk.
Šis būs no tiem gadījumiem, kad es teiktu, ka filma man patika, bet kaut kas tās saturā bija diezgan murgains. Bet ne tuvu ne tik murgains kā šis apraksts. Ja man būs noskaņojums, tas tiks kādreiz izlabots, bet visdrīzākais - nē.
2010-11-19
comments powered by Disqus