Kazhes pierakstu burtnīca

"Tango spēlmanis" ir traģisks vēstījums par vīrieti Austrumvācijā, kas vēl salīdzinoši nesen strādājis par pasniedzēju augstskolā, taču divus viņa mūža gadus izsvītrojis ieslodzījums cietumā, kam par iemeslu kļuvis kas pavisam nebūtisks. Proti, šis vīrietis bija piekritis grupiņas studentu lūgumam akomponēt uz klavierēm viņu uzstāšanos kādā klubā, jo viņu tradicionālais pianists bija apslimis. Un izrādījās, ka jauniešu repertuārā ietilpa kāds tango, par kuru demokrātiski sociālistiskajā zemē sēdināja tuptūzī. Un tā varonis no augstskolas pasniedzēja kļuva par ieslodzīto. Man ir grūti spriest, vai VDR par šādiem pārkāpumiem patiešām lika cietumā, bet principā tas šķiet iespējams, katrā ziņā totalitāro valstu loģikas viens no būtiskākajiem principiem ir izvairīties no jebkādas loģikas. Tiesa, tas nenozīmē, ka kapitālistiskās demokrātijas būtu šajā ziņā daudz sakarīgākas. Zināms taču par sievieti Amerikā, kurai par 24 dziesmu lejuplādēšanu piesprieda naudassodu pusotra miljona dolāru apmērā.
Iznācis no cietuma, varonis ilgi nespēj iejusties atpakaļ normālajā dzīvē - viņš nevēlas strādāt, viņš vēlas tikai vienas nakts sakarus, kas palīdz aizmirsties, un vispār viņš nespēj vairs veidot jēdzīgas attiecības ar citiem cilvēkiem.
Kad lasījušo grāmatu pirms aptuveni mēneša, tā man šķita visai labi uzrakstīta un aizraujoša, bet tagad tā atmiņā jau, prognozējami, ir izbalējusi, taču vismaz sižetu vēl atceros (kas arī ir pozitīvs rādītājs, jo pilnīgi bezjēdzīgu grāmatu saturs aizmirstas daudz ātrāk). Tomēr šķiet, ka man nevajadzētu pārmērīgi aizrauties ar Haina grāmatu lasīšanu - nav viņš tāds autors, par kuru es spēju būt absolūtā sajūsmā.