Kazhes pierakstu burtnīca

"The Clash" debijas ieraksts ir tas pankroka albums, kuru inteliģentam cilvēkam vajadzētu uzskatīt par šī mūzikas stila visu laiku spožāko ierakstu. Un loģiski - kurš ansamblis gan, ja ne Clash, būtu saucams par pankroka izcilāko grupu? Ne jau blēža Malkolma Maklārena reklāmas produkts "Sex Pistols"? Ne jau politiski imbicīlie The Ramones? Ne jau politiski pārāk aktīvie Dead Kennedys? Un kurš gan būs The Clash kā panku labākais albums, ja ne debijas ieraksts? Vēlāk viņi pārāk aizrāvās ar new wave un regeju, bet savā pirmajā albumā viņi patiešām ir īsti un autentiski panki, kas neaizraujas ar eksperimentiem, bet spēlē godīgu un jautru pankroku.
Patiesībā man The Clash tomēr labāk patīk savos vēlākajos ierakstos, bet vienlaikus šis albums, par spīti savam vienveidīgumam, ir visai episks veikums. "Janie Jones", "I`m so bored with the USA", "White Riot", "London`s Burning", "Police & Thieves" visas ir klasiskas The Clash dziesmas un ierindojamas pankroka zelta fondā. Jāatzīmē, gan ka "Police & Thieves" jau iezīmē to, ka The Clash nākotnē izies no pankroka robežām (un tas, protams, ir pozitīvs, jo šis mūzikas stils savā pamatformā ir šausmīgi ierobežots un vienveidīgs, no kā cieš arī šis albums) un dziesma ilgst šokējošas 6 minūtes, kamēr pārējo dziesmu garums svārstās no pusotras līdz trīs minūtēm.
Kas mani šajā ierakstā patiesībā nedaudz šokē, ir apstāklis, ka daudzas tā dziesmas ir relatīvi lēnas, es nez kāpēc biju iztēlojies "The Clash" par ātrāku un mežponīgāku nekā tas ir patiesībā. Proti - es biju gaidījis no tā kaut ko neduadz citu, nekā patiesībā sagaidīju.