No. 1 in Heaven

Sākot ar pirmajām "No.1 in Heaven" notīm ir skaidrs - Sparks vairs nav tā pati grupa, kas līdz šim. No grupas skanējuma gandrīz pilnībā ir izgaisušas ģitāras un klaveries, to vietā stājoties pēc septiņdesmito beigu standartiem moderni sintezatori un bungmašīnas. Protams, Sparks nav tāda grupa, lai tā uzreiz ņemtu un no virsotnēm iegrimtu tipiskā eurotrash, un viņu mūzika arī sadarbojoties ar tādu diezgan biedējošu tipāžu kā Giorgio Moroder (vislabāk zināms kā Donna Summer producents disko ēras laikā) nekļūst trula un vienkārša, bet... izvēlētie instrumenti, lai nodotu grupas vēstījumu man nemaz nepatīk. Pozitīvais ir tas, ka Sparks izpratne par elektronisko mūziku kopumā bija inteliģenta un līdz ar to šis ieraksts arī mūsdienās neizklausās pēc absolūta sūda, muzikālu ideju brāļiem Maeliem joprojām bija tonnām, bet man tāpat tas viss īsti pie sirds iet nevar, jo es vienkārši nespēju abstrahēties no tā, ka man šāda 100% sintētiska mūzika nekad nav patikusi un ar visiem neskaitāmajiem "āķiem", kas ir katrā šī albuma dziesmā, tās manā sirsniņā nekad nespēs ieņemt vietu līdzās grupas agrīnajiem veikumiem. Jā, ar visu digitālo apstrādi Rasela falsets joprojām ir fantastisks un viņa vokāli "Academy Award for Performance" patiešām atbilst dziesmas nosaukumum, bet man visu šo gribētos dzirdēt pilnīgi citās skaņās.
Klāt citām lietām, kas man ne pārāk tīk šajā albumā, ir tā dziesmu garumi. Savos labākajos gados Sparks dziesmas bija īsas un kompaktas, vai arī ja tās bija garākas, tās balstījās uz nemitīgu ritmu, tempa un melodijas maiņu, tikām "No. 1 in Heaven" sastāv no sešām visai garām kompozīcijām, kur liela daļa uzmanības tiek veltīta noskaņas radīšanai, kā rezultātā ierakstam par spīti visai jestrajiem bītiem izteikti pietrūkst tās hiperenerģijas, kas raksturoja Sparks viņu Anglijas periodā (jā, viņi jau pirms "Big Beat" bija atgriezušies savā amerikāniskajā dzimtenē). Šis tas šajā albumā ir joprojām dedzinošs un aizraujošs, bet tā nav mūzika, par kuru es būtu gatavs stāvēt un krist. Lai arī es atzīstu, ka "The Number One Song in Heaven" ir izcili izdomāta dziesma - ar super lipīgām vairākām melodijām un domu, ka šī dziesma ir Dieva rakstīts megahits (padarot šādā veidā "The Rutles" mazāk populārus par God, if you know what I mean):
"This is the number one song in heaven
Written, of course, by the mightiest hand
All of the angels are sheep in the fold of their master
They alwas follow the Master and his plan"
Un tomēr - neskatoties uz visu pozitīvo - šis nav tāds ieraksts, ko es gribētu klausīties atkal un atkal.
2010-11-25
6.5
comments powered by Disqus