Whom That Sucker

Sadarbība ar Giorgio Moroder pēc iepriekšējā Sparks albuma ja ne gluži izbeidzās, tad vismaz tika minimizēta un sākot ar "Whomp That Sucker" Sparks atkal primāri bija rokgrupa un nevis elektroniskās mūzikas ansamblis. Taču atgūt savulaik zaudēto unikālo skanējumu grupa spēja tikai daļēji. Nezinu, kas tieši tur bija pie vainas - vai nu Raselam sāka izbeigties viņa vokālās dotības vai Rons vairs nespēja radīt tādas melodijas kā iepriekš, bet "Whomp That Sucker" man izklausās pēc nostaļģijas pārņemta Sparks ieraksta, kurā grupa mēģina modernizēt savu septiņdesmito gadu sākuma mūziku, bet tas viņiem gluži līdz galam neizdodas, galvenokārt tāpēc ka dziesmas nav ne tuvu tik interesantas kā agrāk. Ja savā zelta ērā Sparks katrā dziesmā iepina neskaitāmas muzikālas idejas un viltīgus trikus, tad tagad katra dziesma pamatā aprobežojas ar vienu vai diviem gājieniem, tā arī nespējot aizsniegties līdz debesīm. Ņemsim par piemēru vienu no šī ieraksta singliem - "Funny Face". Pirmais pants ir riktīgi labs, bet sākot ar piedziedājumu dziesma kļūst kaut kāda pārāk kājminama.
Vispār ieraksta labākās dziesmas ir sagrupētas tā beigās un līdz tām vēl ir nepieciešams izturēt. "Suzy Safety", "That`s not Nastassia" un "Wacky Women" manī atkal kaut cik spēj pamodināt "Sparks" fanu. Bet ar to nav pietiekami, lai šis albums būtu īsti labs.
2010-11-29
6.0
comments powered by Disqus