Kazhes pierakstu burtnīca

Lai arī 1984.gads nebija gluži tāds, kā to aprakstīja Džordžs Orvels, vismaz muzikālā ziņā tas bija visai šausmīgs gads, un arī "Sparks" nespēja kļūt par vienu no grupām, kam izdotos pārvarēt šī laika noslieces uz jebkāda radošuma trūkumu, šausmīgu uzticēšanos pusgada laikā novecojošām sintezatoru skaņām, melodisku vienveidību un visu citu iespējamo draņķīgumu. Ja visā albumā ir tikai dažas dziesmas, kuras ar zināmu piespiešanos var nosaukt par "salīdzinoši labām", diez vai tas ir klausīšanās vērts ieraksts. Tās pāris dziesmas, kuras būtu vērts saglabāt, ir "Pretending to be Drunk" (un arī tai patiesībā īsti labs ir tikai piedziedājums) un "Sisters". Taču visādi citādi šis ir pārliecinoši sliktākais no līdzšinējiem 13 "Sparks" ierakstiem, pat uz pārējo astoņdesmito gadu pirmās puses ierakstu fona tas ir gaužām neizteiksmīgs. Kā nekā Sparks vismaz sākotnēji nebija tāda līmena grupa kā "Duran Duran", bet 1984.gadā viņi vairs pat nebija tik labi kā Duran Duran. Labi vēl, ka šis albums nepatika nedz kritiķiem, nedz klausītājiem, līdz ar to "Sparks" dziļākais pagrimums neievilkās līdz pat mūsdienām, un tomēr - ja tev rodas vēlme iepazīt šīs grupas daiļradi, pilnīgi noteikti tev vajadzētu izvairīties no sākšanas ar tās astoņdesmito gadu albumiem. Un man arvien grūtāk kļūst sevi piespiest dienu no dienas "baudīt" albumu pēc albuma, kur katrs nākamais ir sliktāks un mazāk iedvesmots.