Interior Design
Par "Interior Design", kas savā būtībā ir liftu mūzikai pielīdzināmas kvalitātes ieraksts, tomēr vienu labu lietu varu teikt - tā iespaidā brāļi Maeli beidzot apsēdās pārdomāt dzīvi un atzina, ka viņi ir pārvērtušies par totāliem sūdabrāļiem, uz pieciem gadiem pazuda no mūzikas skatuves, lai deviņdesmitajos gados sāktos grupas atdzimšana.
Salīdzinoši ar "Music that you can die to" šis albums ir drusku klausāmāks, bet joprojām - tikpat nedzīvs un sintētisks kā citi grupas katastrofālākie veikumi. Klausoties jebkuru šī albuma dziesmu, tā vien šķiet, ka melodijas tām ir ņemtas no kādas "dance eJay" lietošanas pamācības. Te katastrofāli trūkst jebkādu dzīvu instrumentu, jebkādas personīgās klātbūtnes, šķiet, ka ģitāras ir dzirdamas ne vairāk kā 1-2 šī albuma dziesmās. Patiesībā es sāku domāt, ka varbūt bija pārspīlēti teikt, ka šis albums ir labāks par savu priekšgājēju. Tādas pilnīgas zirga kakas kā "Love-O-Rama", "The Toughest Girl in Town" vai "Let`s Make Love" vien ir tā vērtas, lai teiktu, ka šis albums nav pelnījis tikt saglabāts līdz mūsdienām. Vienīgā salīdzinoši baudāmā dziesma šajā albumā ir to noslēdzošā "Madonna", kurai CD versijā nāk klāt papildu versijas franču, vācu un spāņu valodās (pilnīgi bezjēdzīgs papildinājums, ja kas), kurai ir salīdzinoši lipīgs piedziedājums, bet arī tas ir tik generic, cik vien iespējams. Tāda sajūta, ka šajā laikā ne tikai brāļi Maeli bija zaudējuši jebkādu radošo dzirksti, bet viņi pat nemēdza apsēsties blakus cilvēkiem, kam būtu kaut minimāla iedvesma, un paši viņi tikai turpināja štancēt vienu mēslu pēc otra. Tas, ka "Interior Design" lika viņiem apstāties, tiešām bija ļoti, ļoti svētīgi, jo man pietiek iedomāties, ka viņi varētu izdot vēl pārīs līdzīgus produktus, lai varētu tikai noskurināties un pārmest krustu (ja man būtu raksturīgs šādi darīt). Lūk, šī ir īstā devil`s music, nevis, piem., Black Sabbath. Atbaidoši!
Kas bija raksturīgs Sparks agrāk - viņi bija savā ļoti īpatnējā veidā stilīgi, bet astoņdesmitajos gados viņi bija ne stilīgāki par leprozorija iemītniekiem.
Salīdzinoši ar "Music that you can die to" šis albums ir drusku klausāmāks, bet joprojām - tikpat nedzīvs un sintētisks kā citi grupas katastrofālākie veikumi. Klausoties jebkuru šī albuma dziesmu, tā vien šķiet, ka melodijas tām ir ņemtas no kādas "dance eJay" lietošanas pamācības. Te katastrofāli trūkst jebkādu dzīvu instrumentu, jebkādas personīgās klātbūtnes, šķiet, ka ģitāras ir dzirdamas ne vairāk kā 1-2 šī albuma dziesmās. Patiesībā es sāku domāt, ka varbūt bija pārspīlēti teikt, ka šis albums ir labāks par savu priekšgājēju. Tādas pilnīgas zirga kakas kā "Love-O-Rama", "The Toughest Girl in Town" vai "Let`s Make Love" vien ir tā vērtas, lai teiktu, ka šis albums nav pelnījis tikt saglabāts līdz mūsdienām. Vienīgā salīdzinoši baudāmā dziesma šajā albumā ir to noslēdzošā "Madonna", kurai CD versijā nāk klāt papildu versijas franču, vācu un spāņu valodās (pilnīgi bezjēdzīgs papildinājums, ja kas), kurai ir salīdzinoši lipīgs piedziedājums, bet arī tas ir tik generic, cik vien iespējams. Tāda sajūta, ka šajā laikā ne tikai brāļi Maeli bija zaudējuši jebkādu radošo dzirksti, bet viņi pat nemēdza apsēsties blakus cilvēkiem, kam būtu kaut minimāla iedvesma, un paši viņi tikai turpināja štancēt vienu mēslu pēc otra. Tas, ka "Interior Design" lika viņiem apstāties, tiešām bija ļoti, ļoti svētīgi, jo man pietiek iedomāties, ka viņi varētu izdot vēl pārīs līdzīgus produktus, lai varētu tikai noskurināties un pārmest krustu (ja man būtu raksturīgs šādi darīt). Lūk, šī ir īstā devil`s music, nevis, piem., Black Sabbath. Atbaidoši!
Kas bija raksturīgs Sparks agrāk - viņi bija savā ļoti īpatnējā veidā stilīgi, bet astoņdesmitajos gados viņi bija ne stilīgāki par leprozorija iemītniekiem.
2010-12-06
comments powered by Disqus