Kazhes pierakstu burtnīca

Ar šī albuma slavenāko dziesmu pirms piecpadsmit gadiem sākās mana pazīšanās ar grupu "Sparks". Tolaik man nebija ne mazākās sajēgas, ka brāļi Maeli ir ievērojami ar kaut ko citu, izņemot tehno ēras hitu "When Do I Get to Sing My Way", bet šī dziesma mani uzreiz "paķēra". Un īpaši mana attieksme pret to nav izmainījusies arī tagad - varbūt es esmu daudz skeptiskāks attiecībā uz tās instrumentālo pusi, bet Rasela Maela vokālā partija joprojām man ir tikpat aktuāla kā tad, kad gāju pamatskolā.

Un arī kopumā šis albums ir diezgan izteikta grupas atgriešanās - vēl ne gluži pilnīga, taču vismaz dziesmās atkal ir parādījušies lipīgie elementi un tās var vismaz atšķirt vienu no otras. Instrumentācija ir biedējoša un reizēm varētu padomāt, ka "Sparks" ir grupā iekļāvuši kādu Prodigy dalībnieku, taču grupa atkal izklausās dzīva un tai atkal ir vismaz kaut kas, ko teikt. Veiksmīga ir "Vējiem līdzi" tematiskā runātā "Frankly, Scarlett, I Don`t Give a Damn", tāpat man tīk vēl viens ieraksta singls - "Now That I Own the BBC".

Kopumā šis ir ieraksts, par kuru es teiktu - beidzot Sparks atkal ir labā formā, taču diemžēl viņi ir izvēlējušies doties tajā pa ceļu, kurš nav mans ceļš - ja šīs pašas melodijas pārliktu uz citiem instrumentiem, es varētu spiegt no sajūsmas un teikt, ka Sparks atkal visiem dod pa pakaļu. Taču šādā veidā man vismaz ir kaut kāda motivācija kaut ko gaidīt no nākamajiem šīs grupas albumiem, un tas jau nav maz - atceroties to, kādu vājprātu "Sparks" spēlēja 80.to gadu otrajā pusē.