Kazhes pierakstu burtnīca

Kā Sparks to pavēsta šī albuma pirmajā dziesmā, "say goodbye to the beat", proti, no Sparks repertuāra ar šo albumu izgaist deju mūzikas knifiņi, to vietā stājas klasiskās mūzikas elementi. Dziesmas ir izteikti monotonas, balstās uz neskaitāmiem vienas frāzes atkārtojumiem, kas no vienas puses varētu kļūt par iemeslu ieraksta garlaicīgumam, bet vienlaikus nodrošina to, ka tā kompozīcijas ir labi atmiņā paliekošas. Droši var teikt, ka kaut ko līdzīgu šim albumam Sparks nekad iepriekš nebija radījuši - kaut kādā mērā to gan varētu saukt par viņu septiņdesmito gadu un deviņdesmito gadu veikuma sintēzi, bet tā īsti laikam tomēr nav. Muzikāli šis ir gandrīz klasiskās mūzikas ieraksts (tiesa, klasiskie instrumenti tajā esot sintezēti), melodijas balstās uz klavierēm un orķestrējuma un tikai vienā šī albuma dziesmā prominenti parādās elektriskā ģitāra. Bet tas neliedz šim ierakstam pamatīgi iekačāt.

Lai arī dziesmas tiešām ir diezgan vienveidīgas, tas šim albumam nebūt nav trūkums, tas ir ļoti spēcīgs gan atmosfēriski, gan melodiski. Tādi gabali kā "What are all these bands so angry about?", "I Married Myself" un it īpaši "Ugly Guys With Beautiful Girls" liek teikt vienu - "Sparks" jaunās tūkstošgades sākumā uzņēma labu formu, šis ieraksts ienesa svaigas vēsmas ne tikai pašas grupas darbībā, bet arī populārajā mūzikā kā tādā (lai gan, protams, nekādu dižo sekotāju Sparks veikumiem šajā laikā sen vairs nebija). Way to go!