Kazhes pierakstu burtnīca

Kad Deivijs Džonss pārdēvējās par Boviju, viņam sākotnēji nebija ne miņas no vīzijas, kādu muzikālo ceļu viņam nākotnē vajadzētu izvēlēties. Jau kopš 1964.gada (ar dažādiem pseidonīmiem) viņš bija mēģinājis izkarot jebkādu popularitāti, izmēģinot virkni muzikālu piegājienu un reizi pēc reizes piedzīvojot fiasko. Arī savā debijas pilnā garuma albumā Bovijs vēl lēkā no dziesmas uz dziesmu starp stiliem un pieejām, mēģinot atrast, kur tad īsti ir viņa stiprā puse. Dīvainā kārtā var teikt, ka viņš jau uzreiz ir atradis šo savu knifu - proti, to, ka viņa galvenais trumpis ir viņa hameleoniskā daba, kas atļauj viņam mainīties līdzi laikam, vienmēr paliekot aktuālam. Taču šajā albumā viņš tomēr biežāk aizšauj garām, nekā trāpa mērķī. Ja jau ieraksts ir daudzveidīgs, būtu pareizi apskatīt katru dziesmu pašu par sevi.
"Uncle Arthur" ir Bovija mēģinājums līdzināties Rejam Deivsam un The Kinks ar ikdienišķu anglisku stāstu. Melodiski gan dziesma ir diezgan plāna, bet citādi nav slikta.
"Sell me a coat" ir tipiska folk kompozīcija, kas liek domāt par Marka Bolana agrīnajiem skaņdarbiem, taču Bolans un Pelegrīns bija spēcīgāks ansamblis nekā Bovijs un viņa pavadošā grupa, un saturiski dziesma arī nav nekas dižs.
"Rubber Band" - melodiski tā ir dziesma no pusmūža dziedātāju repertuāra, ar zināmu piesitienu no "For the Benefit of Mr.Kite". Tā arī bija vienīgais singls no šī albuma:

"Love You Till Tuesday" - tipisks sešdesmito gadu pops, taču šeit šis ir viens no gadījumiem, kad Bovijs ir uztrāpījis uz pareizas stīgas, un viņa visai sarkastiskā dziedāšanas maniere dara to par pirmo patiešām ievērojamo viņa dziesmu.
"There is a happy land" tikām nav sevišķi veiksmīgs piemērs. Citēju:

There is a happy land where only children live
They don`t have the time to learn the ways Of you sir, Mr. Grownup
There`s a special place in the rhubarb fields underneath the leaves
It`s a secret place and adults aren`t allowed there Mr. Grownup

Are you for real, Mr.Bowie? Šķiet, ka Bovijs mēģināja uzrunāt auditoriju vecumā zem 10 gadiem, un spektakulāri izgāzās. Protams, es saprotu, ka pašam Deividam tolaik bija 20 gadu, bet no tā šī dziesma nekļūst gudrāka.
Un vēl jo vairāk gudrāka nekļūst "We are hungry men" - Bovija tirāde par pasaules pārapdzīvotību, pavisam stulba, jā, diezgan lipīga, bet pilnīgi sviestaina dziesma kontracepcijas slavināšanai.
"When I Live My Dream" - šausmīgi generic melodija, Engelberta Humperdinka cienīga dziedāšanas maniere, bet salīdzinoši atmiņā paliekoša dziesma.
"Little Bombardier" - izklausās tā pēc 2.pasaules kara laika dziesmas ar valša elementiem, saturiski gan veltīta pedofīlijai.
"Silly Bob Blue" - Bovija mēģinājums sevi apliecināt kā psihodēliskam dziesminiekam, sešas minūtes ilgs borfests.
"Come and by my toys" - kārtējā vēršanās pie bērniem, pilnīgi bez melodijas.
"Join the Gang" - šeit Bovijs drīzāk atdarina Sidu Baretu, izklausās visvairāk šī dziesma pēc "Effervescing Elephant", protams, Bovijam nedaudz traucē tas, ka atšķirībā no Bareta viņš ne mazākajā mērā nav traks.
"Maid of Bond Street" - kaut kas atkal nedaudz Kinks manierē, bet visai nemelodisks.
"Please Mr.Gravedigger" - pierādījums tam, ka mākslinieciskas ambīcijas ir slikta lieta, ja tu patiesībā nezini, ko tu gribi pateikt. Šī "kompozīcija" sastāv no tā, kā Bovijs skaita kaut kādu idiotisku dzejoli ar fona skaņām, kas liek domāt, ka viņš lietū atrodas kapos. Žēl tikai, ka šī "dziesma" ne tikai pagalam neiederas šajā albumā, bet arī pati par sevi tā ir visai bezvērtīga.
Ja godīgi, šajā ierakstā es patiešām nejūtu to, ka Bovijam bija uzreiz potenciāls kļūt par vienu no ietekmīgākajiem sava laikmeta mūziķiem. Te viņš ir jauns puisis, kurš zina tikai to, ka viņš grib būt slavens, bet nekāda reāla pamatojuma tam visam nav. Labi, ka jau pāris gadu laikā visam bija lemts mainīties.