Pin Ups
music — UK — 1973

6.5
Savos iepriekšējos ierakstos pārliecinājis pasauli, ka viņš ir nopietns mākslinieks, kurš arī tādu principā visai idiotisku stilu kā glamrock var pasniegt kā kaut ko ambiciozu un nopietnu, Deivids Bovijs ar "Pin Ups" paveica kaut ko tādu, ko no viņa pilnīgi noteikti neviens nebija gaidījis. Proti, viņš ņēma un ierakstīja albumu, kurā nav nevienas oriģinālkompozīcijas, bet ir 14 viņa iecienītas sešdesmito gadu rokenrola dziesmas, kuras oriģinālā izpildījušas tādas grupas kā "The Kinks", "The Yardbirds", "The Who", "Them", "The Pretty Things" un pat "Pink Floyd". Būtiskākā atšķirība starp vairumu dziesmu to oriģinālajās versijās un Bovija variācijām ir tajā, ka Bovijs kaut kāda neizprotama iemesla dēļ teju visās dziesmās pamatīgi pārcenšas ar dziedāšanu - viņš dzied ne tikai šķībi, bet arī daudz par skaļu un teatrāli, kas bieži nepavisam nesaskan ar kompozīcijām, kuras viņš izpilda. Tikām, kamēr Bovijs blamējas atkal un atkal, viļus neviļus par ieraksta galveno zvaigzni kļūst Miks Ronsons, kurš lieliski spēj iejusties gan Deiva Deivisa, gan Pīta Taunshenda, gan Ērika Kleptona ādā. Un ja šis ieraksts būtu instrumentāls, tas droši vien varētu izpelnīties augstāku vērtēju Ronsona spēles vien. Bet kā kādam varētu patikt klausīties Bovija ķērkšanu tādā manierē, kā, piem., "I Wish You Would", es tiešām nesaprotu. Patiesībā šajā ierakstā ir tikai viena dziesma, kurā Bovijs izklausās labi, un tā ir vienīgā dziesma, kas nākusi no citiem apcirkņiem kā citas kompozīcijas - psihodēliskā "See Emily Play", kur Bovijs pat brīžiem izklausās pēc Bareta un nevis pēc tā āksta, kas izčakarē daudzas citas dziesmas šajā albumā. Iespējams, ka viņš zināja, kāpēc viņam vajadzēja šādi ākstīties, bet man patiešām šķiet, ka es visas šīs dziesmas labprātāk varētu klausīties to oriģinālajā variantā un nevis Bovija sviestainās variācijas. Nerunājot par pavisam lielajām grupām, bet tu tikai salīdzini "Friday on my mind" sākotnējā "The Easybeats" versijā:

un Bovija variantu:

Nenoliedzami, Ronsons izgriež pogas Easybeats ģitāristam, bet tas kaķis, kas nāk no Bovija mutes, ir tiešām nebaudāms. Un ko teiksi par vienīgo šī albuma singlu - "Sorrow"?

Es - neko labu. No vienas puses, protams, Bovijs bija malacis, ka ar savu pasaules slavu centās piešķirt popularitāti Amerikā arī dažām tur visai slikti zināmām britu invāzijas grupām, bet Bovija dēļ šo albumu noteikti nav vērts klausīties.
2010-12-17
comments powered by Disqus