The Trouble with Physics
Šī grāmata pagaidām kalpo manā 101 uzdevuma sarakstā par punkta "Izlasīt vienu apjomīgu zinātnisku grāmatu" aizpildītāju, taču ceru, ka līdz termiņa beigām attiecīgajā ailē būs atrodama cita grāmata, jo godīgi sakot:
1) šī grāmata nav sevišķi apjomīga;
2) tā nav īpaši zinātniska;
3) to tās daļu, kura ir zinātniska, es ne pārāk labi sapratu.
Nezinu, kāda bija N.R. motivācija, iegādājoties šo grāmatu, bet es nez kāpēc domāju, vai tik tur nav pie vainas Dr Sheldon Cooper, ka Normis sācis interesēties par stīgu teoriju. Varu godīgi atzīties, ka man par to intereses nekad nav bijis, un arī šī grāmata to nav radījusi. Kas gan nav nekāds brīnums, jo fizika (nopietnā līmeni, nevis rajona skolu olimpiāžu latiņas augstumā) man nav super duper skaidra. Kā lai arī nebūtu, šī Lī Smolina grāmata ir visai populāra un pretrunīga, jo tās autors šajā darbā atļaujas kritizēt ļoti daudz ko tajā savas zinātnes nozarē, kurā mūsdienās tiek iegrūsti vislielākie resursi un kurai pievēršas vislielākais procents jauno fiziķu - stīgu teoriju. Ne velti autors grāmatai devis apakšvirsrakstu "The Rise of string theory and the fall of science", bet uz tās vāka attēlotas kurpes ar kopā sasietām šņorēm (strings), bet ir tā dzirdēts, ka šāds šņoru siešanas veids neveicina labu virzību uz priekšu.
Kāda īsti ir autora doma? Ka tajos pāris gadu desmitos, kopš stīgu teorija ir izvirzījusies fizikas priekšplānā:
1) ir bijis ļoti maz progresa fizikā kā tādā,
2) nav joprojām skaidri formulēts, kas stīgu teorija tāda ir,
3) fiziķus, kuriem rūp karjera, apstākļi spiež pievērsties tieši stīgu teorijai,
4) stīgu teorija nav devusi sevišķus ieguldījumus fizikā.
Īsi sakot, doma ir tāda, ka stīgu teoriju nav iespējams nedz pierādīt, nedz apgāzt, jo nav īsti skaidri formulēta tās būtība. Tajā nav gandrīz nekā tāda, ko var pārbaudīt eksperimentāli. Tā nedod praktiskus rezultātus. Sākotnēji stīgu teorijas idejas varbūt ari ir bijušas labas, bet neko labu kopumā tas nav devis.
Un kaut kādā brīdī man pat radās sajūta, ka autors novilcis lielu vienādības zīmi starp stīgu teoriju un kristietību (vai - jebkādu organizētu reliģiju).
Grāmatu lasīju ļoti ilgi - iesāku kaut kad aprīlī vai maijā, bet pabeidzu decembrī. Tā kā fizika tomēr man nav sevišķi tuva, neteikšu, ka šī grāmata man būtu izrādījusies super vērtīga, taču no otras puses - reizēm ir jāpalasa arī kaut kas nopietns, un šajā ziņā nebija slikti. Par grāmatas saturisko pusi es spriest nevaru, jo prātiņš man tam ir par īsu.
1) šī grāmata nav sevišķi apjomīga;
2) tā nav īpaši zinātniska;
3) to tās daļu, kura ir zinātniska, es ne pārāk labi sapratu.
Nezinu, kāda bija N.R. motivācija, iegādājoties šo grāmatu, bet es nez kāpēc domāju, vai tik tur nav pie vainas Dr Sheldon Cooper, ka Normis sācis interesēties par stīgu teoriju. Varu godīgi atzīties, ka man par to intereses nekad nav bijis, un arī šī grāmata to nav radījusi. Kas gan nav nekāds brīnums, jo fizika (nopietnā līmeni, nevis rajona skolu olimpiāžu latiņas augstumā) man nav super duper skaidra. Kā lai arī nebūtu, šī Lī Smolina grāmata ir visai populāra un pretrunīga, jo tās autors šajā darbā atļaujas kritizēt ļoti daudz ko tajā savas zinātnes nozarē, kurā mūsdienās tiek iegrūsti vislielākie resursi un kurai pievēršas vislielākais procents jauno fiziķu - stīgu teoriju. Ne velti autors grāmatai devis apakšvirsrakstu "The Rise of string theory and the fall of science", bet uz tās vāka attēlotas kurpes ar kopā sasietām šņorēm (strings), bet ir tā dzirdēts, ka šāds šņoru siešanas veids neveicina labu virzību uz priekšu.
Kāda īsti ir autora doma? Ka tajos pāris gadu desmitos, kopš stīgu teorija ir izvirzījusies fizikas priekšplānā:
1) ir bijis ļoti maz progresa fizikā kā tādā,
2) nav joprojām skaidri formulēts, kas stīgu teorija tāda ir,
3) fiziķus, kuriem rūp karjera, apstākļi spiež pievērsties tieši stīgu teorijai,
4) stīgu teorija nav devusi sevišķus ieguldījumus fizikā.
Īsi sakot, doma ir tāda, ka stīgu teoriju nav iespējams nedz pierādīt, nedz apgāzt, jo nav īsti skaidri formulēta tās būtība. Tajā nav gandrīz nekā tāda, ko var pārbaudīt eksperimentāli. Tā nedod praktiskus rezultātus. Sākotnēji stīgu teorijas idejas varbūt ari ir bijušas labas, bet neko labu kopumā tas nav devis.
Un kaut kādā brīdī man pat radās sajūta, ka autors novilcis lielu vienādības zīmi starp stīgu teoriju un kristietību (vai - jebkādu organizētu reliģiju).
Grāmatu lasīju ļoti ilgi - iesāku kaut kad aprīlī vai maijā, bet pabeidzu decembrī. Tā kā fizika tomēr man nav sevišķi tuva, neteikšu, ka šī grāmata man būtu izrādījusies super vērtīga, taču no otras puses - reizēm ir jāpalasa arī kaut kas nopietns, un šajā ziņā nebija slikti. Par grāmatas saturisko pusi es spriest nevaru, jo prātiņš man tam ir par īsu.
2010-12-17
comments powered by Disqus