Trešajā daļā Graffs (izdzīvojušais puisis un grāmatas pirmās personas stāstnieks) kopā ar Gallenu atstāj viņas dzimto miestu, atkal jau uz moča, nonāk Vīnē un veic Zigija iecerēto dzīvnieku atbrīvošanu, kura, protams, neiziet sevišķi gludi.
Tu man vaicāsi - ko autors domā, rakstot par to, kā tiek atbrīvoti no zoodārza dzīvnieki? Vai ar to viņš domā nepieciešamību noraut dzelzs priekškaru, kas noklāj austrumeiropu? Vai varbūt viņš domā nepieciešamību atbrīvot dzīvnieku pašam sevī, ļaut valu savām jūtām un emocijām? Vai tā ir vienkārši simboliska neapmierinātība ar notiekošo pasaulē, kur sācies Vjetnamas karš un kur valstis pret pašas saviem studentiem vēršas ar ieročiem? Es nevaru atbildēt tev uz šo jautājumu, taču vismaz kaut kādā mērā man ir sajūta, ka arī pašam Ērvingam īsti skaidra tā bilde nebija - pilnīgi iespējams, ka visam simbolismam apakšā gluži vienkārši nekā nav, ka tas viss šādi ir rakstīts tikai tāpēc, ka "chicks dig metaphors" un nevis tāpēc, ka ir kāda īstena sāpe, kuru autoram nepieciešams paust. Vai arī es to neuztvēru, kas arī ir pilnīgi iespējams variants.
Kā jau Ērvingam tas ir raksturīgs, arī šī grāmata ir diezgan blāķiska, bet glābiņš ir tajā, ka raksta viņš ļoti vienkāršā un saistošā valodā, līdz ar to lasīt nav grūti, lai arī - ne super aizraujoši.