Setting Free the Bears

Šis ir Ērvinga pirmais romāns, kas autoram vēl sevišķu slavu neatnesa un visbiežāk tā raksturošanai tiek izmantoti vārdi "naivs" un "haotisks". Romāna stāstījums vēsta par diviem austriešu jauniešiem, kas sešdesmito gadu vidū dodas ceļojumā ar motociklu un kas mēģina "atbrīvot" zvērus no Vīnes zoodārza. Grāmata sastāv no 3 daļām - pirmajā abi puiši ir savā ceļojumā, tur viņi iepazīstas ar meiteni uzvārdā Gallen, un viens no viņiem paliek pie viņas miestā, kamēr otrs dodas uz pilsētu, tad otrais atgriežas, ir sašutis, ka viņa draugs nav uzreiz gatavs viņam sekot, un iet bojā incidentā, kurā iesaistīts motocikls un bites. Otrā daļa - ir mirušā puiša dienasgrāmata, kurā viņš atstāsta savas ģimenes vēsturi sākot ar Hitlera nākšanu pie varas Vācijā, cauri Austrijas "anšlusam", Otrajam pasaules karam, padomju "atbrīvotājiem" un līdz pat Staļina nāvei. Paralēli Zigijs (tā sauc varoni) seko notikumiem pa nakti Vīnes zoodārzā un plāno savu "atbrīvošanas" operāciju.
Trešajā daļā Graffs (izdzīvojušais puisis un grāmatas pirmās personas stāstnieks) kopā ar Gallenu atstāj viņas dzimto miestu, atkal jau uz moča, nonāk Vīnē un veic Zigija iecerēto dzīvnieku atbrīvošanu, kura, protams, neiziet sevišķi gludi.
Tu man vaicāsi - ko autors domā, rakstot par to, kā tiek atbrīvoti no zoodārza dzīvnieki? Vai ar to viņš domā nepieciešamību noraut dzelzs priekškaru, kas noklāj austrumeiropu? Vai varbūt viņš domā nepieciešamību atbrīvot dzīvnieku pašam sevī, ļaut valu savām jūtām un emocijām? Vai tā ir vienkārši simboliska neapmierinātība ar notiekošo pasaulē, kur sācies Vjetnamas karš un kur valstis pret pašas saviem studentiem vēršas ar ieročiem? Es nevaru atbildēt tev uz šo jautājumu, taču vismaz kaut kādā mērā man ir sajūta, ka arī pašam Ērvingam īsti skaidra tā bilde nebija - pilnīgi iespējams, ka visam simbolismam apakšā gluži vienkārši nekā nav, ka tas viss šādi ir rakstīts tikai tāpēc, ka "chicks dig metaphors" un nevis tāpēc, ka ir kāda īstena sāpe, kuru autoram nepieciešams paust. Vai arī es to neuztvēru, kas arī ir pilnīgi iespējams variants.
Kā jau Ērvingam tas ir raksturīgs, arī šī grāmata ir diezgan blāķiska, bet glābiņš ir tajā, ka raksta viņš ļoti vienkāršā un saistošā valodā, līdz ar to lasīt nav grūti, lai arī - ne super aizraujoši.
2010-12-18
7.0
comments powered by Disqus