Kazhes pierakstu burtnīca

Pārmaiņas pēc esmu pieķēries kādam no tiem Deivida Bovija ierakstiem, kurus pieņemts uzskatīt par labiem. Šajā ierakstā skaidri jūtams, ka Bovijs ieiet kārtējā savas karjeras pārmaiņu posmā, pamazām atvadoties no Ziggy Stardust personas un glamrock un virzoties uz to Boviju, kurš sadarbībā ar Braienu Īno radīja Berlīnes triloģiju. Patiesībā pats Ziggy šajā albumā vēl ir klāt, bet prom ir viņa pavadošā grupa "The Spiders from Mars" un jo īpaši jūtams, ka prom ir Miks Ronsons. Bovijs šajā situācijā izlēma par labu diezgan negaidītam variantam - tā vietā, lai piesaistītu kādu citu top klases ģitāristu, šajā albumā ģitāru spēlē pats Bovijs un patiesībā ar šo pienākumu tiek galā ļoti labi. Protams, Bovijs nav Ronsons un pat īsti necenšas tāds būt, bet tam šajā gadījumā nav ne vainas. Sākotnēji Bovijs bija šo albumu iecerējis kā audio versiju Orvela "1984", bet kaut kur pa vidu visam šim procesam viņš no šīs ieceres atteicās, saglabājot vienīgi dažas šīs tēmas dziesmas plates otrajā pusē. Muzikāli tikām Bovijs ir izteikti krustcelēs - līdzās glemīgajām "Diamond Dogs" un "Rebel Rebel" šeit ir atrodamas pavisam neglemīgas "Sweet Thing", "Rock`n`Roll with me" un "Big Brother". Patiesībā man nav īsti skaidra Bovija variācija par Lielā Brāļa tēmu, bet skaidrs, ka viņš ar to saprata kaut ko nedaudz atšķirīgu no Orvela, un iespējams, ka atteikšanās no vienotā koncepta viņam nāca par labu. Man jau ne pārāk patīk tie ambiciozie projekti, kur rokmūziķi sadomājas esam pravieši un rada kaut kādu dziļu filosofiju (ok, ar izņēmumu uz progroku, kuram ir piedodams teju viss). Patiesībā mani no šī albuma dziesmā visvairāk pārsteidz "Sweet Thing", un ne tādā ziņā, ka tā būtu pārākais šedevrs, bet ar to, ka man rodas sajūta, ka to varētu būt radījis Rodžers Voterss astoņdesmitajos vai deviņdesmitajos gados - tā totāli atgādina kaut ko no The Pros and Cons of Hitchhiking (varbūt - pat tieši tituldziesmu).
Ja kas - lai arī šur tur albumā patiešām parādās Ziggy Stardust persona, pēc idejas Diamond Dogs Bovijs sev bija radījis jaunu skatuves tēlu - tipu vārdā Halloween Jack, kurš redzams arī Rebel Rebel videoklipā:

Jo vairāk es šo ierakstu klausos, jo vairāk manī stiprinās pārliecība, ka "Diamond Dogs" savā būtībā ir piecdesmito gadu rokenrola ieraksts, kas tikai ir ierakstīts nedaudz vēlāk un ar nedaudz vairāk fūzes un tādā stilā, kā ierakstīšana notika septiņdesmitajos, bet melodiski daudzas tā dziesmas ir vairāk no Čaka Berija un Badija Holija ēras, nekā piederīgas septiņdesmito gadu rokmūzikai. Tas varbū nav pat slikti, bet nedaudz dīvaini.
Tīri kā izklaides ieraksts - foršs un jauks, man patīk tā atmosfēra, un reizēm kāds sīks knifiņš pamatīgi ierullē - kaut vai izsauciens "This ain`t rock`n`roll, this is genocide", ar ko sākas tituldziesma, bet šis nav tas ieraksts, kas liktu man uz Boviju paskatīties ar citām acīm un atzīt viņu par rokenrola Mesiju.
Bet paklausies šo un pasaki, ka tas nav lielisks country stila gabals: