Bachelor No.2

Ja godīgi - es pilnīgi neko nezinu par dziesminieci Emiju Mannu. Es tagad varētu pavadīt kādu stundu, lasot dažādus vebiskus avotus, lai varētu vēlāk bārstīties ar biogrāfiskiem faktiem par šo sievieti un bezjēdzīgiem kurioziem faktoīdiem Šeldona Kūpera gaumē, taču es to šoreiz pilnīgi noteikti nedarīšu. Nav man šādiem brīnumiem laika, līdz ar to nodarboties. Tad jau labāk klausīties viņas dziesmas, nevis uzzināt, vai viņam mājās suns vai draugs un vai viņai patīk iet uz kino (lai gan tas laikam viņai patīk, jo esmu dzirdējis kaut kādu saistību starp Mannu un filmu Magnolia. Ja kas - nez vai esi ievērojis, cik nopietni es cenšos SEOot savu lapu, teju vai katrā rakstā ieliekot kādu nevajadzīgu linku uz kādu vecāku ierakstu? Un to, ka vārdu savienojums viļus neviļus manā blogā arī parādās arvien biežāk? Tā ir mana misija - panākt, lai to cilvēki sāktu viļus neviļus lietot vietā un nevietā. Un tāpat - vārdu ezēns.
Bet tam, protams, nav nekādas saistības ar Emiju Mannu. Izklausās viņa man pēc tādas mūsdienu Džonijas Mičelas, patīkamas un relaksētas dziedātājas, kuras dziesmas varbūt neizceļas ar kaut kādām melodiskām izvirtībām, super oriģināliem aranžējumiem, avangardiskiem eksperimentiem vai kādu saturisku skandalozumu, bet tās ir vienkāršas un jaukas skaistas dziesmas, lieliski piemērotas, lai tās klausītos gada pēdējās dienās, kad tev neprasās The Residents dīvainības, bet tu vēlies sevī viest kādu vieglu un atpūtinošu optimismu (lai arī Manna dzied par "The Fall of the World`s Own Optimist", šis nekādā ziņā nav depresīvs ieraksts). Iespējams, vasarā es šādas dziesmas neklausītos, jo no dabas tomēr esmu skarbs un reizēm nejauks tipāžs, taču šobrīd manam noskaņojumam Manna atbilst ļoti labi. Un nekas, ka viņas dziesmas ir diezgan vienveidīgas un man pagaidām neviena no tām nav īpaši iespiedusies atmiņā, jo to es nemaz nebiju gaidījis un vēlējies.
2010-12-27
7.5
comments powered by Disqus