June 1, 1974
Šajā koncertierakstā patiesībā piedalās ievērojami vairāk mūziķu, nekā virsrakstā uzskaitītie. No neminētajiem noteikti ievērības vērti ir Robert Wyatt, Mike Oldfield, Ollie Halsall (viņš spēlēja The Rutles ierakstos, bet neparādījās filmā) un virkne mazāk zināmu britu alternatīvās estrādes darboņu. Ieraksta pirmajā pusē visvairāk uzdarbojas Braiens Īno, ar kura divām dziesmām sākas šis ieraksts. Domājams, ka tev vajadzētu būt pazīstamam gan ar "Driving Me Backwards", gan it īpaši ar "Baby`s on Fire" (ja vien tu neesi no tiem ļaudīm, kuriem īstais Īno sākas līdz ar viņa ieiešanu ambient lauciņā).
Izpildījuma ziņā gan, protams, šīs dziesmas ievērojami atšķiras no savām studijas versijām, jo studijā Īno nebija tādi palīgi kā šajā ierakstā, un abas Īno dziesmas šeit saglabā diezgan maz no sava sākotnējā glam formāta, bet ir kļuvušas daudz avangardiski trakākas, kas nemaz nevarētu būt savādāk ierakstā, kur piedalās Ayers, Cale un Wyatt - trīs ne tie popsīgākie ļautiņi. Un vēl jo vairāk par tradicionālu nenosauksi to, kā Keils dzied un pavadošā grupa izpilda Elvisa Preslija "Heartbreak Hotel" - šādā versijā man šī dziesma liek domāt par to, ka Joy Division būtu uzaicinājuši savā ierakstā gospeļu kori, plus ierakstīšanas procesā nomiris viens dalībnieks. Kaut kā tā. Tad nāk dziesma, kurā pirmo un pēdējo reizi šajā ierakstā parādās Nico. Jā, lai arī viņa parasti tiek minēta kā viena no ieraksta zvaigznēm, patiesībā Nico šeit izplda tikai The Doors klasisko "The End", bet... kā viņa to izpilda! Turklāt apakšā šai kompozīcijai šajā versijā nav gandrīz nekādas melodijas, bet tāds urban landscape, kādus Īno vēlāk padarīja par savu pamatnodarbi.
Ieraksta otrajā pusē tikām dominē Kevin Ayers, kura sacerētas dziesmas tajā parādās, un kopumā jāsaka, ka šī daļa ir mazāk weird, nekā pirmā. Ja kas, man ir stingra pārliecība, ka no "Stranger in Blue Suede Shoes" pamatīgi iespaidota The Runaways zināmākā dziesma "Cherry Bomb" (piedziedājuma daļa).
Nezinu, cik cilvēku bija klāt tajā vēsturiskajā koncertā Londonas Rainbow Theatre, kad tapa šis ieraksts, bet viņiem neapšaubāmi sasodīti paveicās, jo this is as hot as it gets! Viena no mazāk zināmajām rokmūzikas pērlēm.
Izpildījuma ziņā gan, protams, šīs dziesmas ievērojami atšķiras no savām studijas versijām, jo studijā Īno nebija tādi palīgi kā šajā ierakstā, un abas Īno dziesmas šeit saglabā diezgan maz no sava sākotnējā glam formāta, bet ir kļuvušas daudz avangardiski trakākas, kas nemaz nevarētu būt savādāk ierakstā, kur piedalās Ayers, Cale un Wyatt - trīs ne tie popsīgākie ļautiņi. Un vēl jo vairāk par tradicionālu nenosauksi to, kā Keils dzied un pavadošā grupa izpilda Elvisa Preslija "Heartbreak Hotel" - šādā versijā man šī dziesma liek domāt par to, ka Joy Division būtu uzaicinājuši savā ierakstā gospeļu kori, plus ierakstīšanas procesā nomiris viens dalībnieks. Kaut kā tā. Tad nāk dziesma, kurā pirmo un pēdējo reizi šajā ierakstā parādās Nico. Jā, lai arī viņa parasti tiek minēta kā viena no ieraksta zvaigznēm, patiesībā Nico šeit izplda tikai The Doors klasisko "The End", bet... kā viņa to izpilda! Turklāt apakšā šai kompozīcijai šajā versijā nav gandrīz nekādas melodijas, bet tāds urban landscape, kādus Īno vēlāk padarīja par savu pamatnodarbi.
Ieraksta otrajā pusē tikām dominē Kevin Ayers, kura sacerētas dziesmas tajā parādās, un kopumā jāsaka, ka šī daļa ir mazāk weird, nekā pirmā. Ja kas, man ir stingra pārliecība, ka no "Stranger in Blue Suede Shoes" pamatīgi iespaidota The Runaways zināmākā dziesma "Cherry Bomb" (piedziedājuma daļa).
Nezinu, cik cilvēku bija klāt tajā vēsturiskajā koncertā Londonas Rainbow Theatre, kad tapa šis ieraksts, bet viņiem neapšaubāmi sasodīti paveicās, jo this is as hot as it gets! Viena no mazāk zināmajām rokmūzikas pērlēm.
2010-12-30
comments powered by Disqus