Please Give

Ir gandrīz neiespējami noteikt, kāpēc tieši es izlēmu, ka man būtu nepieciešams noskatīties filmu "Please Give", taču kaut kādā veidā manā datorā tā bija nokļuvusi un otrdienas vakarā, kad filmas izvēle tika dota Blondyimp rokās, tieši uz "Please Give" krita viņas skatiens.
Lai arī filmā piedalās vairākas visai labi zināmas aktrises (Rebecca Hall, kas Vicky Christina Barcelona atveidoja Vicky), Amanda Peet ("The Whole Nine Yards", "Identity", "Syriana"), Catherine Keener (2 reizes nominēta Oskaram), šī ir neapšaubāma festivālu filma, un nevis popkorna kinoteātru blokbāsters. Lieki teikt, ka savu pirmizrādi filma piedzīvoja Sundance festivālā, jo to var saprast, skatoties filmu, nav nepieciešams šo faktu pat pārbaudīt Internetā.
Ļoti nepiespiestā veidā filma stāsta par divām ģimenēm. Vienu no tām veido Keita un Alekss ar viņu pusaugu meitu Abby, viņiem ir savs veikals, kurā viņi tirgo 50.-60.gadu interjera priekšmetus, ko viņi iegādājas no mirušu cilvēku mazbērniem. Proti - pietiek šiem uzzināt par kādu onkuli vai tanti, kas nolicis ķelli, tā šie dodas pie šī cilvēka atvasēm, kuras tagad nezina, kur likt sava mirušā radinieka vecos tējas galdiņus un dīvainās vāzes, un par salīdzinoši nelielu naudu no viņiem to visu atpērk. Un visus šos patiesībā jau diezgan bezvērtīgos priekšmetus no Keitas un Aleksa ar lielu sajūsmu uzpērk visdažādākie Ņujorkas metroseksuāļi, kuru mitekļu interjeram tāds kičs ir nepieciešams. Keita kaut kādā mērā uzskata, ka viņu rīcība ir amorāla, un līdz ar to viņa smagi pārdzīvo, un kompensē to, bagātīgi dodot naudu visādiem bomžiem uz ielas. Morālo dilemmu viņā noteikti raisa arī apstāklis, ka viņi ir nopirkuši dzīvokli blakus savējam (lai varētu uz to paplašināties) no kādas 90 gadīgas vecenes, kuras nāvi viņi tagad gaida, lai varētu sākt remontdarbus (jo viņa līdz nāvei savā dzīvoklī var palikt). Šī vecene ir Andra - visai kašķīga tante, kurai ir divas mazmeitas, no kurām viena (Rebecca Hall) ir gādīga un jauka, kamēr otra - visai tieša un bezkaunīga skaistumkopšanas salona darbiniece. Dialogi starp šīs ģimenes sievietēm lielākoties ir absolūtas pērles - savstarpēju apvainojumu birums, kurš jūtīgajai Rebekai noteikti nodara lielākas ciešanas, nekā vecmammai un bitchy māsai.
Filma ir absolūtiski nesteidzīga, un netiecas tevi par visām varītēm sasmīdināt, bet virkne tās ainu man šķita super smieklīgas, protams, ne bez zināma skumjuma (savādāk būtu dīvaini, jo filma tomēr diezgan nenoliedzami ir par nāvi), un man patika tas, kādā veidā šajā filmā tika atainoti cilvēki un situācijas - ar tādu neapstrīdamu reālismu, bez kaut kāda baigā patosa un bez holivudizācijas. Manā izpratnē - ekselenta filma, bet vienlaikus - ņem vērā, ka tā nav super glamorous un ka diez vai tā tev liks sajusties labi un silti.
2011-01-11
8.0
comments powered by Disqus