Kazhes pierakstu burtnīca

"Alice" iekļauto mūziku Veitss rakstīja teātra iestudējumam par Luisa Kerola neatļauto mīlestību pret Alice Liddell - nepilngadīgu meiteni, kurai Kerols veltīja savu Alice`s Adventures in Wonderland. Un kurš gan, ja ne Veitss, ir perfektais dziesminieks, lai rakstītu par tumšu un slēptu, un vājprātīgu mīlestību? Šis ieraksts ne ar ko īpašu Veitsa albumu vidū neizceļas - te neiezīmējas nekādas radikālas pārmaiņas viņa muzikālajā vīzijā, ja nu vienīgi var runāt par to, ka daudzas šī albuma dziesmas vairāk šķiet piederīgas septiņdesmito gadu "normālajam" Veitsam un nevis vēlāku laiku "trakajam" Veitsam. Pat viņa balss šeit ir bišķi "augstāka", nekā pierasts viņu dzirdēt relatīvi nesenā laikā, un līdz ar to - vieglāk pieejama general public. Taču galvenais, protams, ir tas, ka kā jau tas Veitsam ir raksturīgs, melodijas, cik tās reizēm lai arī nebūtu klusas un kautrīgas, ir skaistas un sirdi plosošas. Ieklausies par piemēru albuma tituldziesmā:

Lūk, kādā noskaņā varbūt arī Timam Bērtonam vajadzēja veidot savu "Alisi", pretstatā tam krāsainajam beztolkšovam, par kuru kļuva viņa filma.
Veitss tomēr ir viens no tiem mūziķiem, kuru gadījumā nav nepieciešama super daudzveidība, lai viņš varētu iekustināt katru manas tik ļoti jūtīgās dvēseles stīgu, raisīt vienlaikus skumjas un kaut kādu dīvainu pacilājumu caur asarām (patosaini, ne?). Jā, "Flower`s Grave" ir visai līdzīga kā "You can never hold back spring", bet arī pati par sevi tā ir ļoti baudāma:

Vispār interesanti - kā kāds cilvēks ar tādu balsi un tādu imidžu kā Veitss spēj būt tik izjusts, tik lirisks un emocionāls. Un kādā veidā viņš spēj apvienot emocionalitāti ar savai mūzikai tik ļoti raksturīgajām vācu mūzikas (pamatā - kabarē un Kurta Vaila) ietekmēm. Kā viens cilvēks spēj tik kolosāli izklausīties kā Veits, ķērcot vāciski ar šausmīgu akcentu "Sei pünktlich! Komme nicht zu spät", ir pāri manai sapratnei. Bet viņš to spēj, un viena no viņa vāciski tematiskajām dziesmām "Reeperbahn", ir vēl viena no šī ieraksta virsotnēm. Lai gan vispār jau Veitsa gadījumā, manuprāt, par virsotnēm ir grūti runāt, jo viņš ir viens no tiem mūziķiem, kas visā savā karjerā nav izdevuši pat vienu pa īstam draņķīgu albumu, bet allaž spējuši saglabāt ļoti augstu līmeni. Un "Alice" šeit nav nekāds izņēmums.