Houses of the Holy

Šķiet, ka kādā brīdī Led Zeppelin dalībnieki izlēma, ka viņi tomēr nav klasiskās mūzikas pārstāvji, lai savus ierakstus dēvētu līdzīgi kā simfonijas numuru veidā, un "Houses of the Holy" viņi nenosauca par "Led Zeppelin V" (arī 4.albums faktiski nebija numurēts, bet tā gadījumā tomēr ir pieņemts atsaukties uz numuru). Līdzīgi kā grupa atļāvās eksperimentu ar albuma nosaukumu, arī tā saturs nemaz neatbilst tam, kas parasti asociējas ar Led Zeppelin. Nez no kurienes grupā radusies interese par tādiem līdz šim pavisam necepelīniskiem mūzikas virzieniem kā funk un regejs. Patiesībā tikai dažas no astoņām šī ieraksta dziesmām izklausās pēc tā, ko no grupas varēja gaidīt - ievadošā "The Song Remains the Same" (lielisks ievads, kas nez kāpēc liek domāt par "The Who", ļoti komplicētas dziesmas struktūra, neskaitāmas pārejas tikai piecarpus minūtes ilgā kompozīcijā, emocionāli gan kopumā tā neteikšu, ka mani grandiozi paceltu), "Over the Hills and Far Away" (forša akustiskās un elektriskās ģitāras saspēle) un nenoliedzami šī ieraksta episkākais skaņdarbs "No Quarter" - majestātisks un grandiozs eposs, kurā īpaši uzspīd tā pamatautors Džons Pols Džonss, spēlējam taustiņu instrumentus. Līdzās šai trijotnei pie ieraksta veiksmīgākajām dziesmām var pieskaitīt akustisko stīgu balādi "The Rain Song", kura ir teju dievīgi skaista un baudāma.
Tomēr jāatzīst, ka grupas mēģinājumi kļūt daudzveidīgai mani sevišķi neiepriecina. Led Zeppelin eksperimenti ar fankmūziku dziesmā "The Crunge" varbūt ir interesants vēsturisks kuriozs fakts, bet tas noteikti ne tuvu nav labākais fankmūzikas skaņdarbs vēsturē, un vienlaikus tas ne tuvu nav labākais skaņdarbs Led Zeppelin krājumā - tomēr Robijs Plānts nebija melns, un arī grupas pārējie dalībnieki nebija tādi ļaudis, kam fanks bija asinīs. Tāpat "Dancing Days", kas sākas ar kārtējo epohālo rifu no mistera Peidža, tālāk pārvēršas par diezgan vienkāršu poprokeri, kaut ko tādu, kas man vairāk šķiet piedienīgs kādai Southern Rock grupai un nevis "cepelīniem". Man patiesībā tīri labi patīk "D`yer Maker", lai arī tas, protams, ir regejs, ko grupa šeit spēlē, un atkal jau Boba Mārlija lauciņā Mārlijs sasitu Peidžu, Plāntu un kompāniju vienos vārtos, bet vienlaikus šo dziesmu klausīties tomēr ir forši, lai arī ir skaidrs, ka pārmērīga aizraušanās ar eksperimentiem Led Zeppelin nebija vēlama (ne velti ar nākamo albumu viņi atgriezās pie savas uzvaras formulas), un iedomāties grupu spēlējam tikai regeju es pilnīgi noteikti nevaru.

Līdz ar to man šis noteikti nav iecienītākais Led Zeppelin ieraksts - kaut vai tāpēc vien, ka tā kvalitāte nav sevišķi vienmērīga, bet izcilākie rokmūzikas albumi, manuprāt, ir raksturojami ar to, ka tajos nav nevienas dziesmas, par kuru tu varētu teikt: "Nē, šitais gabals gan tā īsti nevelk."
2011-01-13
8.0
comments powered by Disqus