Kunsten å tenke negativt
Šo filmu Movielens ieteica vienlaicīgi man, N.R. un vēl vienam cilvēkam, kas to nokomentēja N.R. blogā. Tad nu izlēmām, ka vajadzētu to noskatīties, jo pēdējā laikā novērots, ka ziemeļvalstu filmas mūsu letiņu mentalitātei ir labi piemērotas, it īpaši tas (vismaz manā gadījumā) attiecas uz melnajām komēdijām, tādām kā šī.
"The Art of Negative Thinking" jeb "Negatīvas domāšanas māksla" ir filma par Geiru - vīrieti, kas pirms diviem gadiem nelaimes gadījuma rezultātā ticis paralizēts no jostasvietas uz leju un kas kopš tā laika, par spīti saņemtajai visai solīdajai kompensācijai no apdrošināšanas kompānijas, dzīvo naidā un noliegumā pret pasauli. Viņa dzīvesbiedre Ingvilda līdz šim ir samierinājusies ar Geira ne pārāk labo emocionālo noskaņojumu, bet nu arī viņai ir piegriezusies Geira konstantā agresīvā depresija un viņa pieteikusi viņu "positive thinking" grupā, kur pulcējas cilvēki ar dažādām fiziskām vai psiholoģiskām problēmām un ar pozitīvas domāšanas palīdzību meklē risinājumus savām negācijām. Taču izrādās, ka Geira negatīvisms ir daudz spēcīgāks par Torijas (grupas vadītājas) pozitīvismu, un viņš pamazām sāk gūt virsroku grupā. Tajā ietilpst vēl viena paralītiķe Marte, kuras paralīzē diezgan izteikti ir vainīgs viņas solarizētais draugs, kurš kalnos kāpjot bija aizmirsis nodrošināt Martes virvi; Asbjorns - vīrietis ratiņkrēslā, kurš nerunā un kura vienīgā saskarsme ar pārējiem cilvēkiem ir grābstīšanās gar tuvumā esošu sieviešu krūtīm; Lillemora - pusmūža sieviete, kas simulē, ka viņai ir bijis lauzts kakls, kuru ir pametusi viņas ģimene. Šī četrotne + Ingvilda + nosauļotais Gards + Torija arī ir viss filmas personāžu ansamblis, kurš aptuveni 75 minūtēs neskaitāmas reizes lika mums izsaukties: "Ak, Dievs!" Un vismaz man šī filma lika arī diezgan daudz smieties, lai gan vienlaikus šī filma, protams, nebija gluži tipiska komēdija - lai arī visur tā tiek dēvēta par melno komēdiju, manuprāt, maksimums uz ko tā varētu pretendēt, būtu melnās dramēdijas statuss. Taču tas jau arī ir labi, jo man nekādu iebildumu pret dramatismu šādās filmās nav, un man ļoti patika tas, kādā veidā šajā filmā tika atainoti cilvēki un viņu attiecības, un aina ar krievu ruleti bija vispār sheer brilliance.
Ja tu šo filmu neskatīsies, gaidot, ka visā tās garumā varēsi smieties, vēderu turēdams, domājams, ka tu tajā varēsi atrast daudz saistoša un varbūt pat vērtīga, ne tikai ļoti labu skaņu celiņu.
"The Art of Negative Thinking" jeb "Negatīvas domāšanas māksla" ir filma par Geiru - vīrieti, kas pirms diviem gadiem nelaimes gadījuma rezultātā ticis paralizēts no jostasvietas uz leju un kas kopš tā laika, par spīti saņemtajai visai solīdajai kompensācijai no apdrošināšanas kompānijas, dzīvo naidā un noliegumā pret pasauli. Viņa dzīvesbiedre Ingvilda līdz šim ir samierinājusies ar Geira ne pārāk labo emocionālo noskaņojumu, bet nu arī viņai ir piegriezusies Geira konstantā agresīvā depresija un viņa pieteikusi viņu "positive thinking" grupā, kur pulcējas cilvēki ar dažādām fiziskām vai psiholoģiskām problēmām un ar pozitīvas domāšanas palīdzību meklē risinājumus savām negācijām. Taču izrādās, ka Geira negatīvisms ir daudz spēcīgāks par Torijas (grupas vadītājas) pozitīvismu, un viņš pamazām sāk gūt virsroku grupā. Tajā ietilpst vēl viena paralītiķe Marte, kuras paralīzē diezgan izteikti ir vainīgs viņas solarizētais draugs, kurš kalnos kāpjot bija aizmirsis nodrošināt Martes virvi; Asbjorns - vīrietis ratiņkrēslā, kurš nerunā un kura vienīgā saskarsme ar pārējiem cilvēkiem ir grābstīšanās gar tuvumā esošu sieviešu krūtīm; Lillemora - pusmūža sieviete, kas simulē, ka viņai ir bijis lauzts kakls, kuru ir pametusi viņas ģimene. Šī četrotne + Ingvilda + nosauļotais Gards + Torija arī ir viss filmas personāžu ansamblis, kurš aptuveni 75 minūtēs neskaitāmas reizes lika mums izsaukties: "Ak, Dievs!" Un vismaz man šī filma lika arī diezgan daudz smieties, lai gan vienlaikus šī filma, protams, nebija gluži tipiska komēdija - lai arī visur tā tiek dēvēta par melno komēdiju, manuprāt, maksimums uz ko tā varētu pretendēt, būtu melnās dramēdijas statuss. Taču tas jau arī ir labi, jo man nekādu iebildumu pret dramatismu šādās filmās nav, un man ļoti patika tas, kādā veidā šajā filmā tika atainoti cilvēki un viņu attiecības, un aina ar krievu ruleti bija vispār sheer brilliance.
Ja tu šo filmu neskatīsies, gaidot, ka visā tās garumā varēsi smieties, vēderu turēdams, domājams, ka tu tajā varēsi atrast daudz saistoša un varbūt pat vērtīga, ne tikai ļoti labu skaņu celiņu.
2011-01-18
comments powered by Disqus