Smiley Smile
Atbilstoši Braiena Vilsona vīzijai šim ierakstam vajadzēja kļūt par grupas magnum opus, "teenage symphony to God" un galu galā atnest Beach Boys pasaules čempionu titulu smagajā svarā cīņā par labāko grupu pasaulē, pārspējot Bītlus. Taču ar lielām iecerēm ir tā, ka tās parasti nav sevišķi viegli realizēt, un Braiens Vilsons sabruka psiihiskajās problēmās, narkotikās, pārmērīgajā spriedzē, spiedienā no sabiedrības un grupas biedriem, un rezultātā "Smile" (tāds bija plānotais albuma nosaukums) ierakstīšana tika aprauta, pats Braiens iegrima savās problēmās, zaudēja saikni ar grupu un pasauli, un tas ieraksts, kas beigu beigās nāca klajā - "Smiley Smile" labākajā gadījumā ļāva tikai daļēji nojaust, ko tieši Braiens bija gribējis pateikt ar savu ambiciozāko projektu. Savu vīziju Braienam izdevās novest līdz galam tikai jaunās tūkstošgades sākumā, kad beidzot viņš izdeva "Smile" jau bez "Beach Boys" zīmoga (nav jau brīnums - Karls un Deniss ir miruši, bet ar Maiku Lavu diez vai Braiens gribētu sadarboties šādā ierakstā), un tas izpelnījās pamatīgu kritiķu mīlestību, bet starp "Smiley Smile" un "Smile" līdzība nav neko liela, jo vairums "Smiley Smile" ierakstā nonākušo dziesmu patiesībā nebija paredzētas kā lielā "Smile" sastāvdaļas un tās tika iekļautas albumā, uz ātru roku salasot dažādus atkritumus, kādi nu bija gadījušies pa rokai. Un ieraksta kvalitātē to var lieliski izjust.
Patiesībā tas ir vienkārši dramatiski - šajā albumā ir atrodamas divas no izcilākajām "Beach Boys" dziesmām - divi skaņdarbi, kurus Braienam bija izdevies pabeigt atbilstoši savai vīzijai, ar pilnvērtīgiem (un super krāšņiem) aranžējumiem, pārdomātu katru kokakolas pudeles skaņu un aitas blējienu. Šīs divas dziesmas, protams, ir "Heroes and Villains" un "Good Vibrations" - dievīgi skaistas popmūzikas dziesmas, kur pat nebūtu nepieciešams kaut ko vairāk komentēt - lai arī primāri tas, ko Beach Boys šeit spēlē, joprojām ir sērfroks, precīzāks apzīmējums tam droši vien būtu surf-artrock, kaut kas pa vidu starp parastiem Beach Boys un "The Moody Blues".
Taču diemžēl pārējās šī ieraksta dziesmas acīmredzami nav pabeigtas, un neizklausās tā, kā Braiens to bija sākotnēji iecerējis - ieraksta struktūra ir diezgan murgaina, brīžiem tas izklausās īpaši idiotiski un amatieriski, vismaz tāda dziesma kā "She`s Going Bald" ir pilnīgi atonāla, vokālās harmonijas šķiet ierakstītas smagā pālī, triki ar paātrinājumu un palēninājumu ir totāli stulbi. Un vai "Little Pad" būtu labāka? Šis tiešām izklausās pēc tāda albuma (vismaz vairākās "dziesmās"), kas būtu tapis, sasmēķējoties zāli un smejoties par saviem pirkstiem. Nevaru taču es par ierakstu izteikties atzinīgi tikai tāpēc, ka tā vienā dziesmā ("Vegetables") ir dzirdams Pols Makartnijs graužam selerijas kātus (lai gan tā nebūt nav viena no sliktākajām šī albuma dziesmām).
Dīvaini ir tas, ka vairākas "Smile" dziesmas bija ierakstītas jau pavisam normālā kvalitātē, un parādījās sekojošajos Beach Boys albumos, un faktiski grupa būtu varējusi 1967.gadā izdod kaut ko daudz labāku par šo skumjo ierakstu, bet tajā vietā, lai publiskotu, piemēram, "Surf`s Up", šeit nonāca jau minētā "She`s Going Bald".
Klausoties kārtējo reizi "Heroes and Villains", es nespēju nedomāt par to, kā gan būtu izmainījusies populārās mūzikas virzība, ja Braienam līdzās būtu atradies kāds cilvēks, kas spētu viņu mobilizēt "Smile" pabeigšanai un neļaut Maikam Lovam grupas vārdu izvazāt pa dubļiem.
Patiesībā tas ir vienkārši dramatiski - šajā albumā ir atrodamas divas no izcilākajām "Beach Boys" dziesmām - divi skaņdarbi, kurus Braienam bija izdevies pabeigt atbilstoši savai vīzijai, ar pilnvērtīgiem (un super krāšņiem) aranžējumiem, pārdomātu katru kokakolas pudeles skaņu un aitas blējienu. Šīs divas dziesmas, protams, ir "Heroes and Villains" un "Good Vibrations" - dievīgi skaistas popmūzikas dziesmas, kur pat nebūtu nepieciešams kaut ko vairāk komentēt - lai arī primāri tas, ko Beach Boys šeit spēlē, joprojām ir sērfroks, precīzāks apzīmējums tam droši vien būtu surf-artrock, kaut kas pa vidu starp parastiem Beach Boys un "The Moody Blues".
Taču diemžēl pārējās šī ieraksta dziesmas acīmredzami nav pabeigtas, un neizklausās tā, kā Braiens to bija sākotnēji iecerējis - ieraksta struktūra ir diezgan murgaina, brīžiem tas izklausās īpaši idiotiski un amatieriski, vismaz tāda dziesma kā "She`s Going Bald" ir pilnīgi atonāla, vokālās harmonijas šķiet ierakstītas smagā pālī, triki ar paātrinājumu un palēninājumu ir totāli stulbi. Un vai "Little Pad" būtu labāka? Šis tiešām izklausās pēc tāda albuma (vismaz vairākās "dziesmās"), kas būtu tapis, sasmēķējoties zāli un smejoties par saviem pirkstiem. Nevaru taču es par ierakstu izteikties atzinīgi tikai tāpēc, ka tā vienā dziesmā ("Vegetables") ir dzirdams Pols Makartnijs graužam selerijas kātus (lai gan tā nebūt nav viena no sliktākajām šī albuma dziesmām).
Dīvaini ir tas, ka vairākas "Smile" dziesmas bija ierakstītas jau pavisam normālā kvalitātē, un parādījās sekojošajos Beach Boys albumos, un faktiski grupa būtu varējusi 1967.gadā izdod kaut ko daudz labāku par šo skumjo ierakstu, bet tajā vietā, lai publiskotu, piemēram, "Surf`s Up", šeit nonāca jau minētā "She`s Going Bald".
Klausoties kārtējo reizi "Heroes and Villains", es nespēju nedomāt par to, kā gan būtu izmainījusies populārās mūzikas virzība, ja Braienam līdzās būtu atradies kāds cilvēks, kas spētu viņu mobilizēt "Smile" pabeigšanai un neļaut Maikam Lovam grupas vārdu izvazāt pa dubļiem.
2011-01-20
comments powered by Disqus