Kazhes pierakstu burtnīca

Tā ir sagadījies, ka līdz šim nebiju lasījis nevienu pazīstamās angļu romānistes Mjūrielas Spārkas romānu. Kā jau to varēja gaidīt, pirmais viņas darbs, ko paņēmu bibliotēkā - romāns "Simpozijs" - nav ne tuvu viens no viņas zināmākajiem darbiem, taču škiet, ka tas man netraucēs ieinteresēties par šo rakstnieci, jo jau viņa spēja tik saistoš rakstīt vairāk kā 70 gadu vecumā, gan jau ka arī jaunāka būdama, viņa nebija gluži nebaudāma autore. Romāns ir savā ziņā tāds kā detektīvstāts, bet vienlaikus - tas nav īsti detektīvs. Proti, vienā no pirmajām grāmatas nodaļām mēs uzzinām, ka ir nogalināta viena no romāna varonēm, un turpmākajā vēstījumā tiek atšķetināti apstākļī, kas kļuvuši par iemeslu viņas nāvei. Taču vienlaikus tas nav gluži tā, ka būtu kāds privātdetektīvs, kas bāž savu degunu katrā skapī, meklējot tur paslēpušos skeletu, un tad pēdējā nodaļā viņš paziņo, ka vainīga ir Misis Pīkoka, kas slepkavību pastrādāja hallē, izmantojot roratslēgu. Vai arī ka vainīgs ir mācītājs Grīns ar dunci guļamistabā. Nē, romāna hronoloģija ir daudz komplicētāka, un arī notikusī slepkavība nav gluži tāda, kā to varētu iedomāties.
Romāna personāžu vidū izceļas: Lords Braiens Sjūzijs un viņa daudz jaunākā sieva. Grāmata sākas ar to, ka tiek aplaupīta lorda Sjūzija māja, piečurātas viņa istabas, taču zagļu stulbuma dēļ atstātas daudzas vērtslietas. Lords Sjūzijs, kas ir visai sīkumains un apnicīgs tipāžs, pēc tam visiem pēc kārtas stāsta, ka viņš tagad jūtas tā, it kā viņš būtu ticis izvarots, kamēr viņa sieva šai lietai pieiet daudz mierīgāk, un vispār nevar saprast, kādā veidā viņas vīrs varētu spriest, kā jūtas kāds, kas ticis izvarots.
Hērlijs Rīds un Krisa Donovana - ilgi kopā ārpus laulības dzīvojošs pāris, kas regulāri organizē stilīgas viesības. Vienu šādu viesību noslēgumā ari atklājas gadījums ar mirušo sievieti.
Viljams un Mārgareta Damieni. Viņš ir bagātas atraitnes vienīgais dēls, viņa - sieviete no visai īpatnējas ģimenes, kuras padomdevējs ir trakonamā mītošs onkulis. Grāmatas gaitā atklājas, ka Mārgareta vispār ir viena ļoti dīvaina būtne, kurai varētu būt kaut kādas pārdabiskas spējas, bet to tā īsti saprast nav iespējams, kādā veidā tādas rodas.
No vienas puses, lasās "Simpozijs" kā tāds Agatas Kristijas romāns - tik viegli. No otras - tas nav tik triviāls un banāls, kā rakstītu Kristija, ar daudz komplicētāku timeline un mazāk izprotamiem notikumiem, un reizēm - ar atkāpēm, kurās lasītājiem tiek atklāts kāds notikums, kas romānā parādīsies varbūt pēc kādam 50 lappusēm. Tagad mani patiešām interesē izlasīt kaut ko no Spārkas labākajiem darbiem, ja pat šāds vēlīns un nezināms romāns ir tik labs.