Wild Honey
Es biju diezgan pārliecināts, ka līdz ar Braiena Vilsona pārdegšanu, ierakstot "Smile", Beach Boys kā vērā ņemama grupa izbeidzās. "Smiley Smile" tikai apstiprināja šādas tendences, un arī tas nedaudzais no grupas vēlīnās daiļŗades, ko biju dzirdējis, nebija īpaši cerīgs. Un te pēkšņi izrādās, ka "Wild Honey" ir ne tikai šai grupai ļoti netipisks, bet arī - nebaidos teikt - lielisks ieraksts!
Tā kā Braiens pamazām no grupas sāka atsevišināties un vairs nebija tā, kā "Pet Sounds" gadījumā, kad faktiski pārējo grupas dalībnieku līdzdalība ierakstā aprobežojās ar dziedāšanu, kamēr instrumentus spēlēja studijas profesionāļi, bet dziesmas rakstīja un producēja Braiens kopā ar savu "tekstu partneri", tad "Wild Honey" ir pēc pārtraukuma pirmais grupas ieraksts, kurā kārtīgi līdzdarbojās visi grupas dalībnieki, un par jauno tās līderi kļuva Braiena brālis Karls, kurš ir gan autors lielākajai daļai dziesmu, gan vadošais vokālists, gan galvenais producents šajā ierakstā. Protams, Karls nebija apveltīts ar tādu muzikālu vīziju kā Braiens, taču viņa pieeja bija pietiekami saistoša. Šajā albumā diezgan dramatiski mainījies Beach Boys stils, daudz retāk parādās vokālu harmonijas, toties parādījušies līdz šim Beach Boys pavisam neraksturīgi soulmūzikas elementi, un cik dīvaini lai tas arī nebūtu, tie grupai nenāk par sliktu. Un te nu ir jāatzīst, ka viens izgājiens Beach Boys izpildījumā vispār ir kaut kas unikāls - viņi izpilda Stīvija Vondera dziesmu "I was made to love her" - 1967.gadā, kad Stīvijam bija 17 gadu un kad laikam jau viņu "baltā" pasaule vēl īsti pieņēmusi nebija. Dīvaini ir arī tas, ka vislabākās šī ieraksta dziesma ir tās, kurām ar Braiena dominances ēras Beach Boys nav vispār nekā kopīga - tituldziesma "Wild Honey" (ar super lipīgu taustiņinstrumentu meldiņu un kārtējo theremin parādīšanos Beach Boys ierakstā) un "Darlin":
No Braiena pienesumiem tikām var pieminēt liriski skaisto "I`d Love Just Once To See You", kas liek domāt, ka Braiens bija klausījies The Kinks mūziku un kuras pamatdoma ir tāda, ka tās varonis kaut tikai vienu reizi gribētu redzēt apdziedāto meiteni... kailu.
Faktiski vienīgais, ko šim ierakstam es varētu pārmest, ir tradicionālā sešdesmito gadu Beach Boys albumu problēma - tas ir šausmīgi īss, un prasās pēc vairāk! Bet viens ir droši - nav pareizi ignorēt pēc "Pet Sounds" tapušos šīs grupas veikumus, arī ar daļēji pārdegušu Braienu grupa vēl reizēm spēja radīt paliekošu mūziku. Cita lieta, ka "Smile" fiasko bija pamatīgi sagrāvis grupas komerciālo potenciālu un līdz ar to tādu popularitāti kā sešdesmito pirmajā pusē "Beach Boys" nekad vairs neatguva (ja neskaita pašparodisko "Kokomo" astoņdesmitajos gados).
Tā kā Braiens pamazām no grupas sāka atsevišināties un vairs nebija tā, kā "Pet Sounds" gadījumā, kad faktiski pārējo grupas dalībnieku līdzdalība ierakstā aprobežojās ar dziedāšanu, kamēr instrumentus spēlēja studijas profesionāļi, bet dziesmas rakstīja un producēja Braiens kopā ar savu "tekstu partneri", tad "Wild Honey" ir pēc pārtraukuma pirmais grupas ieraksts, kurā kārtīgi līdzdarbojās visi grupas dalībnieki, un par jauno tās līderi kļuva Braiena brālis Karls, kurš ir gan autors lielākajai daļai dziesmu, gan vadošais vokālists, gan galvenais producents šajā ierakstā. Protams, Karls nebija apveltīts ar tādu muzikālu vīziju kā Braiens, taču viņa pieeja bija pietiekami saistoša. Šajā albumā diezgan dramatiski mainījies Beach Boys stils, daudz retāk parādās vokālu harmonijas, toties parādījušies līdz šim Beach Boys pavisam neraksturīgi soulmūzikas elementi, un cik dīvaini lai tas arī nebūtu, tie grupai nenāk par sliktu. Un te nu ir jāatzīst, ka viens izgājiens Beach Boys izpildījumā vispār ir kaut kas unikāls - viņi izpilda Stīvija Vondera dziesmu "I was made to love her" - 1967.gadā, kad Stīvijam bija 17 gadu un kad laikam jau viņu "baltā" pasaule vēl īsti pieņēmusi nebija. Dīvaini ir arī tas, ka vislabākās šī ieraksta dziesma ir tās, kurām ar Braiena dominances ēras Beach Boys nav vispār nekā kopīga - tituldziesma "Wild Honey" (ar super lipīgu taustiņinstrumentu meldiņu un kārtējo theremin parādīšanos Beach Boys ierakstā) un "Darlin":
No Braiena pienesumiem tikām var pieminēt liriski skaisto "I`d Love Just Once To See You", kas liek domāt, ka Braiens bija klausījies The Kinks mūziku un kuras pamatdoma ir tāda, ka tās varonis kaut tikai vienu reizi gribētu redzēt apdziedāto meiteni... kailu.
Faktiski vienīgais, ko šim ierakstam es varētu pārmest, ir tradicionālā sešdesmito gadu Beach Boys albumu problēma - tas ir šausmīgi īss, un prasās pēc vairāk! Bet viens ir droši - nav pareizi ignorēt pēc "Pet Sounds" tapušos šīs grupas veikumus, arī ar daļēji pārdegušu Braienu grupa vēl reizēm spēja radīt paliekošu mūziku. Cita lieta, ka "Smile" fiasko bija pamatīgi sagrāvis grupas komerciālo potenciālu un līdz ar to tādu popularitāti kā sešdesmito pirmajā pusē "Beach Boys" nekad vairs neatguva (ja neskaita pašparodisko "Kokomo" astoņdesmitajos gados).
2011-01-25
comments powered by Disqus