The King`s Speech

"Karaļa runa" ir pirmā no Oskariem nominētajām filmām, ko noskatījāmies pēc tam, kad tika paziņotas šī gada nominācijas. Jāatzīst, mani pārsteidza, ka šī filma nomināciju ziņā apsteidza gan The Social Network, gan Inception. Ne tādā ziņā, ka tās abas būtu labākas filmas, bet tādā ziņā, ka tās abas bija tādas filmas, kuras radījuši pēdējā laika top režisori un tādas filmas, kuras sapelnījušas lielu kāpostu. Tiesa, "Karaļai runai" arī ir viens nopietns trumpis - ASV kinoakadēmijai kopumā ļoti tīk Anglijā tapušas vēsturiskas drāmas, un šī filma nav izņēmums.
It īpaši mani pārsteidza tas apstāklis, ka Colin Firth par šo filmu teju vai visur tiek prognozēts Oskars. No visiem mūsdienu angļu aktieriem viņš manās acīs noteikti nav tā spilgtākā zvaigzne, un viņš man vienmēr ir šķitis kā radīts, lai piedalītos "Bridžitas Džonsas dienasgrāmatas" kalibra filmās. Bet te pēkšņi - Anglijas karalis.
Tātad - filmas darbība norisinās laika posmā starp pasaules kariem, pēdējos karaļa Džordža V valdīšanas gados, posmā, kad par karali kļuva Edvards VIII un Džordža VI valdīšanas sākumā. Džordžs jaunākais, tolaik - vēl saukts par princi Albertu jeb Bērtiju ģimenes lokā, cieta no stostīšanās atbildīgos pasākumos un nespēja nedz uzrunāt publiku, nedz veikt radiouzrunas, kas pamazām kļuva par būtisku karaliskās ģimenes locekļu pienākumu sastāvdaļu. Izmēģinājis dažādus runas speciālistus, Alberts beidzot atrada savu īsto glābēju visai neortodoksāla austrāliešu ārsta Laionela Louga (Geoffrey Rush) personā, un šī filma visvairāk stāsta tieši par šo abu divu cilvēku attiecībām, daudz mazāk uzmanības pievēršot Alberta un viņa sievas - princeses Elizabetes - attiecībām, līdz ar to Helena Bonham-Carter loma šajā filmā ir izteikti sekundāra (ja kas - prinča Alberta sievu tie lasītāji, kuri ir dzimuši vēl pagājušajā gadu tūkstotī un kuriem piemīt kāda atmiņa šādās lietās, varētu atcerēties kā karaliskās ģimenes vecāko pārstāvi Queen Mother, kas nomira 2002.gadā 102 gadu vecumā).
Firth un Rush saspēle šajā filmā ir tiešām kolosāla, un lielā mērā tā arī ir tas, kas šo filmu padara īpašu (lai gan varu piekrist Lienes apgalvotajam, ka pietiek aktierim nospēlēt cilvēku ar traucējumiem, lai viņš varētu pretendēt uz Oskaru). Lai arī vēsturiski te ne viss ir gluži precīzi atainots (pamatā - attiecībā uz hronoloģiju, kad noticis viens vai otrs notikums, dramatizējot visu uz to, ka 2.Pasaules kara sākumā Džordžs vēl nespēja skaidri runāt) un lai arī filmas noslēgums bija drusku cheezy - man vismaz ir grūti iztēloties, ka vienalga kas būtu līksmojis par to, cik skaisti karalis veicis uzrunu tautai, sākoties pasaules karam, šī pagaidām no redzētajām filmām šķiet cienīgākā saņemt Oskaru kā gada labākā filma. Tiesa, šaubos, ka tā varētu kļūt par timeless classic.
Interesanti, ja kas, būtu noskatīties filmu, kur galvenais varonis būtu nevis Džordžs, bet viņa brālis Edvards. Skatoties "The King`s Speech", mani nepameta sajūta, ka Edvards šajā filmā nepamatoti tiek rādīts nelabvēlīgā gaismā - lai arī viņš bija pirmais Anglijas karalis, kas mīlestības dēļ atteicās no troņa. Taču vēlāk lasītais ļāva secināt, ka laikam jau šajā ziņā filma bija diezgan precīza un ka Edvarda ilgāka valdīšana Anglijai droši vien nebūtu nākusi par labu.
2011-01-26
8.0
comments powered by Disqus