The Stooges
Pēc nedēļas, kad man austiņās skanēja tikai un vienīgi The Beach Boys, man vienkārši fiziski bija nepieciešams paklausīties kādus kārtīgākus večus. Nē, es neesmu sabijies par savu seksualitāti vai arī par to, ka tu mani neuzskatīsi par pietiekamu mačo, bet vienkārši ir nepieciešama dažādība, un vienlaikus - es tomēr esmu kaut kādā mērā roka cilvēks, un The Stooges noteikti ir viena no īstajām grupām, ko klausīties, ja tev ir apnikusi popsa. Kārtīgi veči, kas tikai nosacīti māk spēlēt savus instrumentus, toties lieliski zina, ko iesākt ar narkotikām, kā sevi uz skatuves graizīt ar sadauzītu pudeli un iesmērēties ar zemesriekstu sviestu, tā ir manta!
Stooges bieži tiek dēvēti par pankroka pirmtēviem, taču vismaz šis ieraksts īsti pēc pankmūzikas neizklausās, varbūt cita starpā tāpēc, ka ieraksta producents ir John Cale no The Velvet Underground, un līdz ar to "The Stooges" debijas plate drīzāk izklausās pēc netīra un brīžiem primitīva ārtroka, un vismaz tādas kompozīcijas kā 10 minūtes ilgā "We Will Fall" nekādi neatbilst tam, ko tradicionāli sauc par pankroku. Un vispār šis ieraksts ir baigi lēns - pat viena no šīs grupas slavenākajām dziesmām - "Now I wanna be your dog" pēc pankroka standartiem ir ļoti lēna, bet velns - kas tur ir iekšā par uguni! Turklāt šīs dziesmas spēkā ļoti liela nozīme ir Keilam, kas tajā iespēlējis pilnīgi maniakālas klavieres, kuru mijiedarbība ar Rona Eštona ģitāru, kura ir fūzēta līdz vājprātam un par kuru pat nevar īsti saprast, vai tas, ko tu dzirdi, vispār ir spēlēšana vai tikai viens vienīgs fīdbeks, ir kaut kas kolosāls.
No melodiskākajām dziesmām visspilgtākā ir ierakstu ievadošā "1969", kura diezgan skaidri pavēsta šī albuma pamatdomu - man nav nekā darīt, dzīve ir sasodīti garlaicīga, un nekas labāks nākotnē nav gaidāms. Nekādus risinājumus šīm problēmām The Stooges piedāvāt negrasās, viņi klausītāju tikai stāda fakta priekšā.
Atsevišķās dziesmās The Stooges līdzinās kādai citai amerikāņu grupai, kurai arī bija problēmas ar narkotikām un kuras dziedātājam arī patika atkailināties, kad grupa spēlē kaut ko lēnāku un majestātiskāku var saskatīt diezgan skaidras paraleles ar The Doors, taču šajā lauciņā Doors noteikti bija pārāki par Stooges kaut vai tīri savu instrumentu pārvaldīšanas spēju dēļ, taču, piemēram, klausoties "Ann", diezgan skaidri to var iztēloties arī Ķirzaku ķēniņa izpildījumā, un vismaz Igija Popa balss ir pilnīgi noteikti gana ekspresīva un spēcīga.
Ja kas, vienu šī ieraksta dziesmu savulaik izpildīja arī grupa, kuru gan par pankiem pilnīgi noteikti var saukt - "No Fun" ietilpa Sex Pistols koncertu repertuārā un ar to beidzās grupas pēdējā turneja.
Iespējams, ka šī ieraksta vēsturiskais statuss ir būtiskāks par tā muzikālo saturu, jo tas nav The Stooges labākais ieraksts, bet vienlaikus tas aizsāka kaut ko lielu un paliekošu, un mūzika pēc tam nekad vairs nebija tāda kā iepriekš.
Stooges bieži tiek dēvēti par pankroka pirmtēviem, taču vismaz šis ieraksts īsti pēc pankmūzikas neizklausās, varbūt cita starpā tāpēc, ka ieraksta producents ir John Cale no The Velvet Underground, un līdz ar to "The Stooges" debijas plate drīzāk izklausās pēc netīra un brīžiem primitīva ārtroka, un vismaz tādas kompozīcijas kā 10 minūtes ilgā "We Will Fall" nekādi neatbilst tam, ko tradicionāli sauc par pankroku. Un vispār šis ieraksts ir baigi lēns - pat viena no šīs grupas slavenākajām dziesmām - "Now I wanna be your dog" pēc pankroka standartiem ir ļoti lēna, bet velns - kas tur ir iekšā par uguni! Turklāt šīs dziesmas spēkā ļoti liela nozīme ir Keilam, kas tajā iespēlējis pilnīgi maniakālas klavieres, kuru mijiedarbība ar Rona Eštona ģitāru, kura ir fūzēta līdz vājprātam un par kuru pat nevar īsti saprast, vai tas, ko tu dzirdi, vispār ir spēlēšana vai tikai viens vienīgs fīdbeks, ir kaut kas kolosāls.
No melodiskākajām dziesmām visspilgtākā ir ierakstu ievadošā "1969", kura diezgan skaidri pavēsta šī albuma pamatdomu - man nav nekā darīt, dzīve ir sasodīti garlaicīga, un nekas labāks nākotnē nav gaidāms. Nekādus risinājumus šīm problēmām The Stooges piedāvāt negrasās, viņi klausītāju tikai stāda fakta priekšā.
Atsevišķās dziesmās The Stooges līdzinās kādai citai amerikāņu grupai, kurai arī bija problēmas ar narkotikām un kuras dziedātājam arī patika atkailināties, kad grupa spēlē kaut ko lēnāku un majestātiskāku var saskatīt diezgan skaidras paraleles ar The Doors, taču šajā lauciņā Doors noteikti bija pārāki par Stooges kaut vai tīri savu instrumentu pārvaldīšanas spēju dēļ, taču, piemēram, klausoties "Ann", diezgan skaidri to var iztēloties arī Ķirzaku ķēniņa izpildījumā, un vismaz Igija Popa balss ir pilnīgi noteikti gana ekspresīva un spēcīga.
Ja kas, vienu šī ieraksta dziesmu savulaik izpildīja arī grupa, kuru gan par pankiem pilnīgi noteikti var saukt - "No Fun" ietilpa Sex Pistols koncertu repertuārā un ar to beidzās grupas pēdējā turneja.
Iespējams, ka šī ieraksta vēsturiskais statuss ir būtiskāks par tā muzikālo saturu, jo tas nav The Stooges labākais ieraksts, bet vienlaikus tas aizsāka kaut ko lielu un paliekošu, un mūzika pēc tam nekad vairs nebija tāda kā iepriekš.
2011-01-27
comments powered by Disqus