Fun House
"The Stooges" otrais studijas ripulis, ja var ticēt Vikipēdijā sadzejotajam, esot Jack White iecienītākais albums ever, līdzīgās domās esot arī Niks Keivs, Joey Ramone (viņš gan - tikai pagātnē) un Marks E. Smits (The Fall vokālists). Nezinu, vai tas ir pietiekams iemesls, lai secinātu jebko, bet vienlaikus nevarēju kaut ko tādu nepieminēt.
Salīdzinoši ar grupas debijas ierakstu, šis pilnīgi noteikti ir ātrāks un mežonīgāks - prom bija artsy-fartsy tips Džons Keils ar saviem studijas trikiem, un šajā ierakstā The Stooges stājas priekšā savā īstenajā veidolā - daudz skaļāki, ātrāk un mežonīgāki nekā pirmajā platē. Te nopelns noteikti ir arī tam, ka šis albums pa daļai ir tapis studijā "dzīvajos" apstākļos - ierakstot dziesmas vienā piegājienā, bez visādiem pēcapstrādes trikiem un radošām izvirtībām.
Vēstījuma ziņā šis ieraksts ir daudz optimistiskāks kā gadu iepriekš tapušais. Labs rādītājs ir salīdzināt pirmā albuma dziesmu "1969", kur Pops dzied par to, ka klāt vēl viens gads, kurā nekas nenotiks un kurā garlaikoties, un šī ieraksta "1970", kur tas pats Pops dzied:
"All night till I blow away
All night till I blow away
I feel alright, I feel alright "
Tādējādi var teikt, ka Pops ir atradis atbildi uz to, ko darīt šajā bezcerīgi stulbajā un bezjēdzīgajā pasaulē. Atbilde gan nav nekāda izsmalcinātā, un to īsumā var aprakstīt ar filmā "Get him to the Greek" dzirdēto: "Let`s get fucked!"
Lai arī šis ir tik ietekmīgs ieraksts, zināma tajā ir tikai viena dziesma - "T.V. Eye".
Taču vienlaikus šis ieraksts, protams, nesastāv tikai no šīs vienas dziesmas, lai arī tā diezgan labi aproksimē to, ko var gaidīt no tādas grupas kā The Stooges - viņu spēlētā rokmūzika šeit ir vēl netīrāka nekā debijas albumā, lai arī melodiski grupa ir progresējusi un ar tādiem trikiem kā 10 minūtes ilgs fīdbeka trokšņa fests šeit viņi vairs neaizraujas. Joprojām nevar noliegt Popa vokālās manieres līdzību ar Džimu Morisonu - vismaz tādā dziesmā kā "Dirt" tā ir ļoti labi dzirdama, lai gan dziesmas noskaņa ir pilnīgi "stūdžiska" un ar "durvīm" tai nav nekā kopīga.
Līdzās "T.V. Eye" šī ieraksta otra virsotne ir to ievadošā "Down on the Street":
Un ja kas - šis ieraksts tiešām ir absolūta klasika.
Salīdzinoši ar grupas debijas ierakstu, šis pilnīgi noteikti ir ātrāks un mežonīgāks - prom bija artsy-fartsy tips Džons Keils ar saviem studijas trikiem, un šajā ierakstā The Stooges stājas priekšā savā īstenajā veidolā - daudz skaļāki, ātrāk un mežonīgāki nekā pirmajā platē. Te nopelns noteikti ir arī tam, ka šis albums pa daļai ir tapis studijā "dzīvajos" apstākļos - ierakstot dziesmas vienā piegājienā, bez visādiem pēcapstrādes trikiem un radošām izvirtībām.
Vēstījuma ziņā šis ieraksts ir daudz optimistiskāks kā gadu iepriekš tapušais. Labs rādītājs ir salīdzināt pirmā albuma dziesmu "1969", kur Pops dzied par to, ka klāt vēl viens gads, kurā nekas nenotiks un kurā garlaikoties, un šī ieraksta "1970", kur tas pats Pops dzied:
"All night till I blow away
All night till I blow away
I feel alright, I feel alright "
Tādējādi var teikt, ka Pops ir atradis atbildi uz to, ko darīt šajā bezcerīgi stulbajā un bezjēdzīgajā pasaulē. Atbilde gan nav nekāda izsmalcinātā, un to īsumā var aprakstīt ar filmā "Get him to the Greek" dzirdēto: "Let`s get fucked!"
Lai arī šis ir tik ietekmīgs ieraksts, zināma tajā ir tikai viena dziesma - "T.V. Eye".
Taču vienlaikus šis ieraksts, protams, nesastāv tikai no šīs vienas dziesmas, lai arī tā diezgan labi aproksimē to, ko var gaidīt no tādas grupas kā The Stooges - viņu spēlētā rokmūzika šeit ir vēl netīrāka nekā debijas albumā, lai arī melodiski grupa ir progresējusi un ar tādiem trikiem kā 10 minūtes ilgs fīdbeka trokšņa fests šeit viņi vairs neaizraujas. Joprojām nevar noliegt Popa vokālās manieres līdzību ar Džimu Morisonu - vismaz tādā dziesmā kā "Dirt" tā ir ļoti labi dzirdama, lai gan dziesmas noskaņa ir pilnīgi "stūdžiska" un ar "durvīm" tai nav nekā kopīga.
Līdzās "T.V. Eye" šī ieraksta otra virsotne ir to ievadošā "Down on the Street":
Un ja kas - šis ieraksts tiešām ir absolūta klasika.
2011-01-28
comments powered by Disqus