13
Savā sestajā studijas ierakstā, kuru Blur nosauca par "13" (iespējams - dziesmu skaita dēļ) šis Londonas kvartets kļūst īpaši ambiciozs un pretenciozs. Par to liecina gan dziesmu skumīgi apcerīgais saturs (ko ietekmēja Deimona Albarna izšķiršanās no savas ilglaicīgās draudzenes Justīnes Frišmanes), gan dziesmu (un arī visa albuma) ilgums - 66 minūtes, kas ir lielākais līdzšinējiem Blur ierakstiem.
Sākas ieraksts uz patiesi grandiozas nots - skumīgi priecīgā "Tender" ir viena no personiskākajām Albarna dziesmām, kurā visas zvaigznes ir sastājušās pareizajās pozīcijās - šī grupa tomēr tradicionāli nav tāda, kas spēja uzrunāt baigākās dvēseles stīgas, bet šī dziesma ir ļoti patīkams izņēmums - gospelīgi himiniska, ar dievīgu nedaudz fūzētas ģitāras ievadu un kodu nobeigumā, kas atsauc prātā "Hey Jude". Tiešām - episks skaņdarbs.
Ja šādā pat kvalitātē "13" turpinātos, to droši varētu pasludināt par Blur labāko veikumu, taču patiesībā šis ieraksts cieš no tā, kas parasti ir raksturīgs gariem albumiem - augsta fillera procenta, un savas devas vienveidīguma. Tiesa, sākumā vēl viss joprojām ir ļoti labi - visai mežonīgais un eksperimentālais "Bugman" spēj vienlaikus būt trokšņains un ļoti baudāms, bet "Coffee & TV" ir viena no skaistākajām tīri popsīgajām grupas dziesmām - liega un patīkama, teju perfekta dziesma. Taču sākot ar "Swamp Song" vairs tik interesanti nav - dziesmas sāk kļūt monotonas un, piemēram, "1992" visai labi būtu varējusi palikt arī ārpus šī albuma, punktus saņemot vien atmosfēras kategorijā, melodiski tikām tā ir ļoti tukša.
Vispār šajā ierakstā, manuprāt, jau var just, ka tuvojās tas laiks, kad Albarnam bija lemts radīt Gorillaz - vismaz "Trailerpark" diezgan labi atbilst tam, ar ko asociējās viņa nākamais projekts, un tajā Albarns dzied:
"I`m a country boy I got no Soul
Don`t sleep at night, the worlds growing old
I lost my girl to the Rolling Stones"
Nezinu, vai šis ieraksts būtu spējīgs kļūt par pop masterpiece, ja no tā izņemtu 20 neveiksmīgākās minūtes, bet skaidrs, ka kopējo iespaidu par to tādas kompozīcijas kā "No Distance Left to Run" vai "Optigan 1" īsti neuzlabo.
Sākas ieraksts uz patiesi grandiozas nots - skumīgi priecīgā "Tender" ir viena no personiskākajām Albarna dziesmām, kurā visas zvaigznes ir sastājušās pareizajās pozīcijās - šī grupa tomēr tradicionāli nav tāda, kas spēja uzrunāt baigākās dvēseles stīgas, bet šī dziesma ir ļoti patīkams izņēmums - gospelīgi himiniska, ar dievīgu nedaudz fūzētas ģitāras ievadu un kodu nobeigumā, kas atsauc prātā "Hey Jude". Tiešām - episks skaņdarbs.
Ja šādā pat kvalitātē "13" turpinātos, to droši varētu pasludināt par Blur labāko veikumu, taču patiesībā šis ieraksts cieš no tā, kas parasti ir raksturīgs gariem albumiem - augsta fillera procenta, un savas devas vienveidīguma. Tiesa, sākumā vēl viss joprojām ir ļoti labi - visai mežonīgais un eksperimentālais "Bugman" spēj vienlaikus būt trokšņains un ļoti baudāms, bet "Coffee & TV" ir viena no skaistākajām tīri popsīgajām grupas dziesmām - liega un patīkama, teju perfekta dziesma. Taču sākot ar "Swamp Song" vairs tik interesanti nav - dziesmas sāk kļūt monotonas un, piemēram, "1992" visai labi būtu varējusi palikt arī ārpus šī albuma, punktus saņemot vien atmosfēras kategorijā, melodiski tikām tā ir ļoti tukša.
Vispār šajā ierakstā, manuprāt, jau var just, ka tuvojās tas laiks, kad Albarnam bija lemts radīt Gorillaz - vismaz "Trailerpark" diezgan labi atbilst tam, ar ko asociējās viņa nākamais projekts, un tajā Albarns dzied:
"I`m a country boy I got no Soul
Don`t sleep at night, the worlds growing old
I lost my girl to the Rolling Stones"
Nezinu, vai šis ieraksts būtu spējīgs kļūt par pop masterpiece, ja no tā izņemtu 20 neveiksmīgākās minūtes, bet skaidrs, ka kopējo iespaidu par to tādas kompozīcijas kā "No Distance Left to Run" vai "Optigan 1" īsti neuzlabo.
2011-02-09
comments powered by Disqus