Kazhes pierakstu burtnīca

"Blur" septītais un līdz šai baltai dienai pēdējais studijas ieraksts mēģina rast atbildi uz jautājumu - vai iespējama šīs grupas pastāvēšana bez Greima Koksona līdzdalības. Un tā vien šķiet, ka atbilde ir - ne visai. Tas nenozīmē varbūt uzreiz, ka Koksons bija vienīgais radošais šīs grupas dalībnieks un ka bez viņa grupa pārvērtās par kaku. Bet vienlaikus nav noliedzami, ka "Think Tank" jau pavisam neizklausās pēc tādas mūzikas, kas normāli asociējas ar "Blur". Grupas mūzika šeit ir kļuvusi visnotaļ eksperimentāla un nepopsīga, gandrīz pilnībā atsakoties no jebkādiem hooks un man vismaz ir grūti saprast, kā šis albums britu čārtos aizsniedzās līdz pirmajai vietai - tas ir pārāk alternatīvs, lai varētu būt populārs. Cik tajā ir dziesmu, kas varētu pretendēt uz iekļūšanu Blur labāko skaņdarbu izlasē? Varbūt "Out of Time" (Albārna dziedājums ir ļoti patīkams, bet apakšā tam ir visai šķidra melodija). Bet citādi ieraksts tiešām nav slikts, bet manā izpratnē tas ir pārāk neemocionāls un dīvains dīvainuma pēc. Protams, forši ka Albarns negrib apstāties, bet allaž iet uz priekšu, eksperimentē un variē ar savu mūziku, bet ne vienmēr jaunais ir labāks par veco. Un šķiet, ka ar šo ierakstu bija arī tā, ka kritika par to bija lielā neizpratnē - atradās gan bariem slavinātāju, kas apgalvoja, ka tas esot teju labākais, ko "Blur" jebkad radījuši, gan skeptiķu, kas teica, ka karalis ir kails un ka šādu ceļu Albarns izvēlējies vien tāpēc, ka viņš ir pazaudējis savu lipīgas popmūzikas radīšanas mūzu. Bet fakts paliek fakts - lipīgu ģitāras melodiju šajā ierakstā nav, un tas ir draņķīgi.