Kazhes pierakstu burtnīca

Šķiet, ka autori, kuri uzauguši Austrumvācijā, nespēj rakstīt ne par ko citu, kā vien par savas kādreiz sociālistiskās dzimtenes īpatnībām. Līdzīgi kā jebkurā Holivudas filmā par Parīzi vismaz dažas reizes skatītājiem tiks parādīts Eifeļa tornis, tā jebkura grāmata, kuras darbība norisinās Austrumvācijā, nespēs apiet ar līkumu tādām tēmām kā Berlīnes mūris, Ēriks Honekers un Stasi. Šī grāmata nekādā ziņā nav izņēmums.
Tā stāsta par kādu ģimeni, kas dzīvo Berlīnē pie paša mūra - kādā ielā, kuras 95% atrodas Rietumberlīnē, bet mazs piedēklītis - Vācijas Demokrātiskās republikas teritorijā. Mihaels mācās vidusskolā, un viņa mammai ir sapnis par to, ka viņas dēls varētu dienās braukt studēt uz Maskavu un kļūt par lielu vīru, tāpēc viņa dēlu vienmēr sauc nevis par Micha, kā tas pieņemts vāciešiem, bet par Miša, kā tas pieņemts krieviem. Tāpēc viņa abonē patriotiskāko laikrakstu un vienmēr rūpējas, lai tas atrastos pastkastes pašā virspusē un visi to redzētu. Tāpēc viņa paņem savā ļoti šaurajā dzīvoklī brīvprātīgi kaut kādus jauniešus, kuri būtu nosacīti saucami par kaučsērferiem. Un tā tālāk. Micha tikām ir ieķēries klasesbiedrenē Mirjamā un dara visu iespējamo, lai piesaistītu viņas uzmanību, tai skaitā iet deju nodarbībās. Tad vēl mēs iepazīstam viņa draugus, no kuriem saistošākais ir puisis, kura lielākais sapnis ir tikt pie oriģinālā vinila ar "Exile on Main Street", kas Austrumvācijā nemaz nav tik viegls uzdevums.
Kā jaunatnes romāns "Saules alejas īsākajā galā" ir ļoti pat lasāms, tāda viegla un patīkama grāmata, kas palīdz atsvaidzināt vācu valodas zināšanas, kuras man citādi arvien vairāk iesūno. Nekā tāda grandioza un paliekoša gan šajā grāmatā, protams, nav, bet esmu iemācījies saprast, ka vācu literatūras gadījumā man labāk patīk kaut kas viegls un nepretenciozs, nevis augstā māksla.