Kazhes pierakstu burtnīca

Šajā ierakstā skaidri var redzēt "Gogol Bordello" progresu - dziesmas ir kļuvušas lipīgākas, nav vairs jūtama album filler klātbūtne un nav tā, ka pastāvētu būtiska atšķirība starp ieraksta veiksmīgākajām un mazāk veiksmīgajām kompozīcijām. Arvien spēcīgāka grupas mūzikā ir party atmosfēra, un mani arvien vairāk fascinē veids, kādā Eugene kombinē dažādu valodu tekstu saturus un cik kolosāli Sergejs Rjabcevs rīkojas ar vijoli savās rokās. Šis ieraksts daudz vairāk nekā debijas albums līdzinās Emira Kusturicas muzikālajai daiļradei, taču Gogol Bordello galvenais trumpis neapšaubāmi ir Eugene personībā un manās acīs arī tajā, ka viņam ir plašākas iespējas nekā Kusturicam spēlēties ar dažādu valodu tekstu saturu, un arī līdz ar to ir vairāk dažādu avotu, no kuriem Gogol Bordello smēlušies iedvesmu savai mūzikai. Un es pat nezinu, kuras dziesmas šajā ierakstā izcelt, jo tās visas ir tādas, ka šādu mūziku ir grūti tā mierīgi sēžot birojā klausīties uz austiņām, tā ir mūzika, kurai vajag dzīvot līdzi. Viena dziesma šajā ierakstā ir veltīta Eugene Hutz lielākajam muzikālajam elkam - krievu mūziķim Kolpakovam ("Hats off to Kolpakoff", grūti neminēt šīs dziesmas nosaukuma kontekstā Roju Hārperu).
Īsi sakot - šis nav no tiem ierakstiem, par kuriem vajag lasīt, tas ir no tiem ierakstiem, ko vajag klausīties!