Kazhes pierakstu burtnīca

Visnotaļ dīvaini - pēc divu vēlīno Mjurielas Sparkas romānu izlasīšanas manās rokās nonāca viens no tiem viņas darbiem, kas uzrakstīti autores ziedu laikos (kā iepriekšējais pirms viņas slavenākā darba "The Prime of Miss Jean Brodie" - un atšķirībā no viņas nebūtiskajiem darbiem, šī grāmata man nemaz nepatika. Ko no tā var secināt? Droši vien - neko sevišķu, bet kaut kādā mērā tas noteikti ir īpatnēji. Ja kas - esmu ievērojis, ka iekš Linux visai bieži nenostrādā garumzīmes latviešu valodā, ja izmantoju apostrofa taustiņu, tikām ar Alt vienmēr viss ir ok (tam gan nav ne mazākās saistības ar šo grāmatu, vienkārši vēlējos atzīmēt šo īpatnību).
Grāmatas galvenais varonis ir kāds skotu emigrants vārdā Dūgals Daglass, par kura pagātni ir zināms vien tas, ka viņš ir "mākslas cilvēks", bet arī viņa tagadne nav īpaši skaidra. Dūgals iekārtojas darbā kādā Pekhamas (tā ir Londonas dienvidu daļa, kurā valda visai augsts noziedzības līmenis, vismaz mūsdienās, nezinu par 1960.gadu) rūpnīcā par human research darbinieku, taču īsti ar savu pienākumu pildīšanu viņš nenodarbojas, tā vietā viņš veicina to, ka darbinieki pārstāj pildīt savus pienākumus, un arī pats Dūgals reti ierodas darbā, tā vietā viņš iekārtojas strādāt vēl vienā konkurējošā uzņēmumā, kurā veic līdzīgas destruktīvas darbības kā pirmajā. Nenoliedzami Dūgalā ir kaut kas pārdabisks, ieskaitot spējas mainīt izskatu un ieskaitot to, ka viņam pierē ir divi izaugumi, par kuriem viņš apgalvo, ka tur ir atradušies ragi, kuri ķirurģiskā ceļā tikuši amputēti. Faktiski grāmata sastāv no tā, kā Dūgals runājas ar dažādiem cilvēkiem un ieperina viņu galvās visādas domas, kuras ilgtermiņā ne pie kā laba nenoved, ja nu vienīgi - pie laba pašam Dūgalam. Un beigās viņš aizbrauc prom. Tas īsumā arī ir viss, kas šajā manā izpratnē ne sevišķi aizraujošajā grāmatā notiek.