Kazhes pierakstu burtnīca

Dzīvoja reiz plašajā Amerikā tādi bītņiki. Viņu dzīves filosofija bija visai slikti atbilstoša amerikāņu sapnim - normāla bītņika ikdiena sastāvēja no:
a) klaiņotāja dzīvesveida - kaut kur pa vidu starp normālu bomzi un klejojošu čigānu;
b) sevis pildīšanas ar lētu alkoholu lielos daudzumos;
c) seksuālu izlaidību;
d) epizodisku "mākslas" radīšanu
e) sekošanu bitņikiskotam budismam.
Džeks Keruaks kļuva par tādu kā centrālo bitņiku trubadūru, viņa grāmatas tika izpārdotas milzīgā tirāžā un šie asociālie tipāži savā veidā kļuva par sešdesmito gadu hipiju kustības iedvesmotājiem. Un līdz ar to Džeka Keruaka, Viljama Berouza, Alana Ginzberga, Nīla Kesedija un pārējo bīta pirmtēvu seksuāli narkotiskais žvingulis ir tas, kas radīja moderno rokmūziku, postmodernismu un ko tik vēl ne.
"Dharmas klaidoņi" bija Keruaka nākamais romāns pēc "Ceļā", un tas stāsta par to, kā galvenais varonis (lielā mērā - pats autors) sāka savu klaidoņa dzīvi. Liela grāmatas daļa veltīta tam kā Rejs (Keruaks), Japhy (Gerijs Snaiders) un Henrijs Morlijs (Džeks Mongomerijs) kāpj Materhorna virsotnē Kalifornijā - Keruakam šis bija pirmais kalnos kāpšanas piedzīvojums, kas uz viņu atstāja ļoti lielu iespaidu. Tāpat daudz uzmanības tiek veltīts šo cilvēku ikdienai - tusiņiem ar pārdzeršanos un sievietēm. Jāatzīst, ka sevišķu kārdinājumu dzīvot tā, kā šī romāna varoņiem, es tomēr neizjutu - šķiet, no dabas esmu pārāk konvencionāls un pareizs. Bet vienlaikus - man patīk šīs grāmatas aura, man patīk Keruaka pofigoniskā attieksme un maniere, kurā viņš necenšas lasītāju pārliecināt par to, ka viņa dzīves modelis ir vienīgais pareizais. Man patīk, kā viņš tekstā iepin dzenbudisma koānus un man patīk apraksti viņa ceļojumiem stopējot. Es negribētu dzīvot Keruaka dzīvi, bet vienlaikus manī ir kaut kāda iekšēja sajūsma par to, ka bija (un gan jau - arī ir) cilvēki, kas šādi to dzīvo.