Melnās ripas bruņinieki
Jau pāris gadus gribēju izlasīt šo grāmatu, bet nekādi neizdevās uztrāpīties uz kādu bibliotēku, kur to varētu atrast plauktā, nule tas beidzot ir man izdevies. Grāmatu izlasīju dažās dienās, atradu tajā diezgan daudz noderīgas informācijas manam Latvijas pimskara futbola izlases projektam - vajadzēs papildināt šādus tādus ierakstus attiecīgajās tabulās, un kopumā jāatzīst, ka grāmata sniedz visai precīzu hokeja vēstures pārskatu Latvijā no šī sporta veida pirmsākumiem līdz pat 1998.gadam.
Grāmatas pamatdaļu veido hronoloģiski sakārtoti Latvijas hokeja notikumi - viss ir sadalīts pa sezonām, apskatot gan izlases spēles, gan vietējā čempionāta svarīgākās norises, gan starptautiskās draudzības spēles (padomju laikos izlašu spēļu, protams, nebija, toties bija PSRS čempionāts). Īpaši noderīga šķiet nobeiguma daļa, kur sniegti īsi biogrāfiski ieraksti par nozīmīgākajiem Latvijas hokejistiem (+ ar Latvijas hokeju saistītajām personībām). Mani personīgi droši vien visvairāk interesēja grāmatas daļa par hokeju 20.-30.gadu Latvijā, kuru kopumā varētu vēlēties nedaudz garāku un detalizētāku, bet saprotu, ka visticamākais neko daudz tur "izrakt" vēl klāt nebūtu iespējams. Saistoši autoram padevušies apraksti par SSS hokeja dzīvi, cita starpā uzzināju, ka pirmajās starptautiskajās kanādiešu hokeja spēlēs Latviju (proti - SSS komandu, jo "pilsoņi" tolaik vēl ar sporta veidu nebija aizrāvušies) pārstāvēja arī viens no vadošajiem sociāldemokrātiem Bruno Kalniņš. Iespējams, personību daļā tomēr mazliet par daudz uzmanības veltīts tolaik vēl aktīvajiem hokejistiem, un pārak maz - pirmskara spēlētājiem, jo tā stingi ņemot vismaz manā uztverē tādiem hokejistiem kā Igoram Bondarevam, Aleksejam Hromčenkovam, Artūram Kupakam, Aleksandram Macijevskim, Sergejam Seņinam, Aleksandram Šiškovičam, Jānim Tomanam un vēl vairākiem citiem tolaik puslīdz jaunajiem hokejistiem tā īsti par nozīmīgu Latvijas hokeja vēstures daļu kļūt neizdevās. No otras puses - Ņiživijs tolaik arī bija "jaunais", bet viņu tagad bez variantiem pie "vēsturiskajiem" pieskaitītu. Te gan, protams, ir jautājums, kas tieši padara hokejistu pietiekami nozīmīgu, lai viņš būtu pelnījis atrasties varoņu sarakstā līdzās Arvīdam Pētersonam, Helmutam Balderim un Sandim Ozoliņam.
Ja tomēr atgriežas pie grāmatas satura vērtēšanas, jāatzīst, ka "Melnās ripas bruņinieki" nav sevišķi aizraujoša lasāmviela - tas ir noderīgs uzziņu izdevums, kur tu vari apskatīties, piem., visu Latvijas čempionvienību sastāvus, bet mazliet pietrūkst kāda klātesamības momenta, kas padarītu šo grāmatu man kā lasītājam tuvāku (Patiesībā bija tā. Futbols Latvijā šajā aspektā man patika ievērojami labāk).
Grāmatas pamatdaļu veido hronoloģiski sakārtoti Latvijas hokeja notikumi - viss ir sadalīts pa sezonām, apskatot gan izlases spēles, gan vietējā čempionāta svarīgākās norises, gan starptautiskās draudzības spēles (padomju laikos izlašu spēļu, protams, nebija, toties bija PSRS čempionāts). Īpaši noderīga šķiet nobeiguma daļa, kur sniegti īsi biogrāfiski ieraksti par nozīmīgākajiem Latvijas hokejistiem (+ ar Latvijas hokeju saistītajām personībām). Mani personīgi droši vien visvairāk interesēja grāmatas daļa par hokeju 20.-30.gadu Latvijā, kuru kopumā varētu vēlēties nedaudz garāku un detalizētāku, bet saprotu, ka visticamākais neko daudz tur "izrakt" vēl klāt nebūtu iespējams. Saistoši autoram padevušies apraksti par SSS hokeja dzīvi, cita starpā uzzināju, ka pirmajās starptautiskajās kanādiešu hokeja spēlēs Latviju (proti - SSS komandu, jo "pilsoņi" tolaik vēl ar sporta veidu nebija aizrāvušies) pārstāvēja arī viens no vadošajiem sociāldemokrātiem Bruno Kalniņš. Iespējams, personību daļā tomēr mazliet par daudz uzmanības veltīts tolaik vēl aktīvajiem hokejistiem, un pārak maz - pirmskara spēlētājiem, jo tā stingi ņemot vismaz manā uztverē tādiem hokejistiem kā Igoram Bondarevam, Aleksejam Hromčenkovam, Artūram Kupakam, Aleksandram Macijevskim, Sergejam Seņinam, Aleksandram Šiškovičam, Jānim Tomanam un vēl vairākiem citiem tolaik puslīdz jaunajiem hokejistiem tā īsti par nozīmīgu Latvijas hokeja vēstures daļu kļūt neizdevās. No otras puses - Ņiživijs tolaik arī bija "jaunais", bet viņu tagad bez variantiem pie "vēsturiskajiem" pieskaitītu. Te gan, protams, ir jautājums, kas tieši padara hokejistu pietiekami nozīmīgu, lai viņš būtu pelnījis atrasties varoņu sarakstā līdzās Arvīdam Pētersonam, Helmutam Balderim un Sandim Ozoliņam.
Ja tomēr atgriežas pie grāmatas satura vērtēšanas, jāatzīst, ka "Melnās ripas bruņinieki" nav sevišķi aizraujoša lasāmviela - tas ir noderīgs uzziņu izdevums, kur tu vari apskatīties, piem., visu Latvijas čempionvienību sastāvus, bet mazliet pietrūkst kāda klātesamības momenta, kas padarītu šo grāmatu man kā lasītājam tuvāku (Patiesībā bija tā. Futbols Latvijā šajā aspektā man patika ievērojami labāk).
2011-04-23
comments powered by Disqus