Kazhes pierakstu burtnīca

Šis Atvudes romāns stāsta par trīs personāžiem, kuri veido gandrīz mīlas trijstūri. Kāpēc gandrīz? Tāpēc, ka tā pa īstam mīlestības tur nav ne starp vienu. Elizabete un Neits ir precējušies teju divdesmit gadus, bet laikam gan viņi viens otru nekad nav mīlējuši. Elizabetei Neits ir bijis vairāk glābiņš no viņas maniakālās tantes, pie kuras Elizabete uzaugusi. Tikām Neitam... jāatzīst, ka Neits vispār nav nekāds dziļais ūdens. Lesje tikām ir ebreju-ukraiņu jauktene, kas nākusi teju vai no Montegu un Kapuletu aprindām - viņas ebreju vecāmāte un viņas ukraiņu vecāmāte, viena otru neredzējušas, viena otru no visas sirds ienīda un vienīgais, kas viņas vienoja, bija mīlestība pret mazmeitu. Tiesa, protams, abas vecās sievietes bija viena otrai raksturos ļoti līdzīgas. Lesje izauga par dinozauru pētnieci un strādā muzejā. Neits kādreiz bija jurists, bet tagad mājas pagrabā izgatavo koka rotaļlietas. Elizabete ir Lesjes kolēģe. Elizabetei bija mīļākais Kriss, kurš nesen izdarīja pašnāvību.
Šķiet, esmu gana stāstījis par šīs grāmatas sižetu, būtu tā kā laiks pievērsties manām emocijām. Šobrīd manas emocijas pamatā koncentrējas uz to, ka pēc pāris stundām mēs dosimies uz lidostu, sāksies atvaļinājums un ceļojums. Tam gan nav nekāda sakara ar šo Atvudes grāmatu, kuru man izlasīt iedeva mamma. Lai arī kopumā Atvude man šķiet viena no saistošākajām mūsdienu rakstniecēm, šī grāmata nebūs tas viņas romāns, par kuru es visvairāk varētu sajūsmināties. Grāmata ir rakstīta tādā formā, ka katra nodaļa ir rotācijas secībā no viena no trim galvenajiem varoņiem skatu punkta, līdz ar to šie trīs personāži ir visai rūpīgi iezīmēti, bet viņiem apkārtējiem cilvēkiem dziļuma nav gandrīz nekāda, un, piem., Lesjes iepriekšējais mīļākais Viljams varētu būt izgatavots arī no kartona. Kopumā gribētos teikt - nekā tāda šajā grāmatā nav, lai to, piemēram, es gribētu redzēt izdotu arī latviešu valodā.