Kazhes pierakstu burtnīca

"Austrumu ekspersī bez pārmaiņām" sākas kā ikdienišķs un varbūt drusku garlaicīgs stāsts par jaunu vīrieti, kas grasās doties ceļojumā uz Indiju un pavada pēdējās dienas kempingā Anglijas ziemeļrietumu ezeru apgabalā. Taču tikai pamazām galvenais varonis un arī lasītāji saprot, ka viss nav tik vienkārši, kā sākumā varētu šķist un ka Indijas plāniem, iespējams, nebūs lemts piepildīties. Sākas viss nevainīgi - kempinga īpašnieks pavaicā jaunajam vīrietim, vai viņš nevarētu pārkrāsot kempinga vārtus. Viņš piekrīt. Tad sākas citi darbi, un tā pamazām arī citi ciema iemītnieki sāk viņu nodarbināt. Plāni aizbraukt tiek nobīdīti arvien tālāk un tālāk, līdz beigu beigās kļūst skaidrs, ka varonis sen vairs nav brīvs un ka viņš ir ierauts nebeidzamā pienākumu spirālē, kura tikai pieaug un pieaug. Uz grāmatas aizmugurējā vāka reklāmas aprakstos bija piesaukts Kafka - ja sākotnēji es nesapratu, kur te līdzība, tad tuvojoties grāmatas beigām, viss arvien vairāk nonāca pareizajos plauktiņos - ar šīs grāmatas varoni notiekošais visai labi varētu norisināties arī Kafkas radītajā pasaulē, un ar katru nākamo nodaļu man kā lasītājam kļuva varoņa arvien vairāk žēl.
Jāpiezīmē arī, ka es šo varoni lieliski saprotu un spēju ar viņu identificēties - man arī ir visai raksturīgi piekrist uzņemties visdažādākos darbus, tad drudžaini domāt, kā to visu padarīt laikā, un tikai retu reizi apstāties un apdomāties - vai patiešām man ir nepieciešams tas viss? Bet apstāties tādā brīdī jau parasti ir par vēlu.
Un kas gan var būt labāks grāmatā kā tas, ka tā mani mudina uz pašrefleksiju? Tieši personīgā prizma ir tas, kas man neļauj paust sašutumu par to, kā viens cilvēks var tik muļķīgi izdarīties un pieļaut to, ka viņš tiek šādi sasaistīts, kā tas notiek Millsa grāmatā - jo es saprotu, ka tā cilvēkiem ir raksturīgs darīt un ka katrs atsevišķs viņa izdarīts solis pats par sevi nav nekas aplams, problēma ir lielajā ainā, kuru varonis neredz vai arī nevēlas redzēt.