Kazhes pierakstu burtnīca

Kā tas bieži gadās ar grāmatām vācu valodā, man nav ne mazākās skaidrības, kālab man šo konkrēto grāmatu vajadzēja lasīt. Lai arī Dīters Vellershofs ir vismaz pietiekami ievērojams autors, lai viņam būtu veltīts puslīdz apjomīgs šķirklis Wikipedia, grāmata, kurā viņš (pieņemsim, ka autobiogrāfiski) stāsta par to, kā viņa brālis mira un nomira ar leikēmiju, nav īsti kaut kas tāds, ko es varētu vēlēties lasīt. Iespējams, ka grāmatas nosaukums "Skats uz tālu kalnu", mani maldināja - jo es kaut kā biju pieņēmis, ka tas būs kaut kas mazāk depresīvs un nomācošs, nekā tas izrādījās patiesībā. Īsumā grāmatas saturu var atstāstīt sekojošos vārdos: Dīteram Vellershofam bija piecus gadus jaunāks brālis, kas nodarbojās ar uzņēmējdarbību. 1989.gadā viņam atklāja leikēmiju, kas ir neārstējama slimība. Tika veikta nopietna ķīmijas terapija, kura rezultātus nedeva. Brālis nomira.
Tas arī īsos vārdos būtu viss - protams, ka mēs no šīs grāmatas daudz uzzinām gan par dzīvā brāļa izjūtām, gan viņa novērojumiem, gan mirstošā brāļa uzvedības maiņu, BET - vai man kaut ko tādu gribējās lasīt? Domājams, ka ikviens no mums apzinās savu mirstību, un neesmu drošs, ka šīs grāmatas lasīšana jebko var man dot - katrā ziņā ne jau nu atklāsmes. Varu vien brīnīties, kur vāciešiem rodas tik daudz rakstnieku, kuru grāmatas ir tik grūti lasāmas - pat ja tajās netiek izmantoti sarežģīti vārdi, tās to vien dara, kā tev uzdzen miegu - pat tad, ja saturs ir tik drūms, ka tev vajadzētu vismaz kaut kādām emocijām no tā rasties.