The Colour of Magic

Es ilgi domāju, kāda būtu vislabāk piemērotā pirmā grāmata, ko man lasīt Kindlā. Mana izvēle varētu kalpot kā pierādījums, piemēram, tam, ka esmu hipsters. Tiesa, man nav ne mazākās sajēgas, ko hipsteram klātos lasīt. Denu Braunu? Nīči? Niku Hornbiju? Atbilstoši manai izpratnei par hipstera būtību - droši vien hipsterīgi ir lasīt Twitter, Tumblr un MacRumours, grāmatas - laikam jau nē. Tālab alternatīvais variants būtu vismaz sākt ar kaut ko tādu, kas ne gluži mani pielīdzinātu Grēviņam un Artūram Mednim, tad vismaz apliecinātu, ka esmu īpatnējs un oriģināls tipāžs. Šādiem mērķiem labi atbilstu "Karš un miers" (kuru, ja kas, kaut kad drīzumā domājams, ka patiešām sākšu lasīt).
Beigu beigās izvēle tika izdarīta par labu pirmajam "Discworld" sērijas romānam. Tā kā iepriekš no šī autora darbiem biju lasījis tikai divas grāmatas, kas skaitās domātas bērniem (tiesa - nekādu principiālu atšķirību starp tām un šo nesaskatīju, ja nu vienīgi kailas dievietes tajās nav sastopamas un arī mājienu par to, kā Varoņi atbrīvo jaunavas, citur nebija).
Grāmatā tiek atklāti Diskzemes uzbūves pamatprincipi - ka pasaulei pamatā atrodas diženais bruņurupucis A`Tuin, uz kura bruņām atrodas četri ziloņi, kas tur pašu Diskzemi. Kā un kāpēc ir radies bruņurupucis, nevienam nav zināms, taču pastāv populāra teorija, ka viņš dodas cauri izplatījumam uz bruņurupuču pārošanās vietu (big bang theory) un tālab Diskzemes zinātniekiem ir svarīgi uzzināt, kāda dzimuma ir A`Tuin - kas ļautu paredzēt iespējamos scenārijus brīdī, kad lielais jājiens beidzot notiks. Tāpat mēs iepazīstam diskzemes pirmo tūristu Twoflower un visai nekvalitatīvu burvi Rincewood, kas uzmetas Divpuķim par gidu. Vai šeit būtu vērts īpaši atstāstīt sižetu, neesmu drošs, jo Discworld grāmatas savā būtībā ir orientētas uz jokiem, paradoksiem un viltīgiem gājieniem, un ne pārāk daudz Pretčets domā par sižetu. Šajā grāmatā laba odziņa slēpjas apstāklī, ka varoņu piedzīvojumus pamatā nosaka tas, ka dievi spēlē kaut kādu "dungeons and dragons" stila spēli, kurā Rincewood un Twoflower ir personāži, kurus savās interesēs izmanto dieviete, kuru savādāk kā par Lady saukt nemēdz.
Skaidrs, ka nekādas nopietnas "vērtības" šādām grāmatām nav, bet vienlaikus, ja man jāsalīdzina Pretčeta komiskās fantāzijas ar, piemēram, Barija Trotera grāmatām, tad Pretčets ir vienkārši ģēnijs - viņam ir super dzīva fantāzija, kas rada daudz ko savdabīgu un aizraujošu. Saturiskums? Kuram tad tas vajadzīgs.
2011-06-15
7.5
comments powered by Disqus