Kazhes pierakstu burtnīca

Šī grāmata bija domāta kā atbilde Slēptajam braslam, kuru Liene man uzdāvināja līdzās Pello krēslam uz dzimšanas dienu - "Barijs Troters" nāca viņai līdzi Pello krēslam uz Ziemassvētkiem. Tagad noslēgumā man pat grūti pateikt, kura grāmata izrādījās lielāks FAIL. Fakti ir tādi, ka grāmatu sērija par Bariju Troteru parodē (kā jau to nosaukums liek noprast) Harija Potera sērijas grāmatas. Es personīgi tā droši nezinu, cik daudz literatūrā pastāv labu parodiju, bet tā vien šķiet, ka šī nav viena no tām. Būtībā to varētu nosaukt par "Scary Movie" stila filmas novelizāciju - tu paņem populārus personāžus, pārsauc viņus "smieklīgā" veidā, un saraksti virkni nesaistītu un visai bezsakarīgu situāciju, kurās šie varoņi nonāk. Tā šī grāmata stāsta par to, kā Barijs Troters, Lons Mīzlijs un Ermione (uzvārdu neatceros) mēģina apturēt Holivudas plānus uzņemt filmu par Bariju Troteru, kas kļūdu par pēdējo kapakmeni viņu burvestību skolas Hogwash zārkā. Protams, ka aizmugurē Holivudas iecerēm atrodas neviens cits kā ļaunais Lords Valumords (He-Who-Can`t-Be-Smelled). Iespējams, šo sižetu varētu pasniegt tā, ka es smietos, vēderu turēdams. Taču Maikls Gerbers tā nedara, viņa stāstījums ir absolūti idiotiski savārstīts un bezjēdzīgs, un smaidu izraisošu epizožu tajā ir gaužām maz. Man ir dziļi nospļauties uz to, ka šī grāmata varētu aizvainot kādus Harija Potera fanus, jo esmu cietādains un ne tik viegli aizvainojams (un - neesmu HP fans), un tajā vismaz uz beigām parādās pat virkne valīdu domu, un tā daļa, kurā Voldemorts (sauksim viņu tā) Poteram atklāj savu slepeno plānu - notrulināt pasauli ar HP filmu un cita mērčandaiza palīdzību, sagraujot visu to labo, kas ir atrodams grāmatās, es pirmo reizi šīs grāmatas lasīšanas laikā sapratu, ka autoram varbūt tomēr ir ko teikt. Tāpat pāris vietās viņam tīri labi izdodas satirizēt par Roulingas radītās pasaules muļķīgākajām un nesakarīgākajām tēmām (piem., par Quidditch spēles noteikumiem), bet tas, ka Gerbera radītajam Lonam pēc kāda incidenta ir radies caurums galvā un implantētas labradora smadzenes, mani kaut kā sevišķi nesmīdināja. Plus, kas ir šādā literatūrā nopietna problēma - varoņiem nav nekā līdzīga personībai, viņu rīcību ietekmē tikai tas, kas autoram vajadzīgs no viņiem attiecīgajā epizodē, un līdz ar to tur vispār nav nekā, kam just līdzi, ar ko identificēties un tā tālāk. Un ja vēl piedevām aprakstītais nav asprātīgs, tad nekas labs no tā visa nesanāk. Vari ņemt vērā, ka Maikls Gerbers nebūt nav vienīgais Potera parodists, bet viņa radītās parodijas ir slavenākās no visām, līdz ar to es varu vien ar šausmām iedomāties, kādus mēslus raksta citi pseidopoteristi.