Ubik
No tām nedaudzajām Filipa Dika grāmatām, ko esmu lasījis, šī pilnīgi noteikti ir visbaisākā. Tā patiesībā ir tik baisa, ka pēc aptuveni puses tās izlasīšanas man vakar bija neomulīgi iet gulēt, tālab no rīta atlikušo daļu pieveicu vienā rāvienā, lai līdzīgas domas mani nemocītu arī nākošo nakti.
Sākas viss kā vistipiskākā zinātniskā fantastika - kaut kādā nākotnes pasaulē līdzās darbojas telepāti un antitelepāti, nākotnes paredzētāji un viņu bloķētāji un dažādi citādi pretspēki. Plus vēl pastāv tā sauktā "pusdzīve" - kad tiek nodrošināta mirušu cilvēku apziņas saglabāšana kaut kādu ierobežotu laiku. Šajā pasaulē ļoti nozīmīgs ir Glena Rancitera uzņēmums, kas nodrošina personīgās dzīves neaizskaramības pakalpojumu - aizsargā tevi pret sliktajiem telepātiem un viņiem līdzīgajiem, kas mēģina nolasīt tavas domas. Ranciteram uzņēmumu jau daudzus gadus palīdz vadīt viņa sieva Ella, kas atrodas pusdzīvē. Taču viņš pieņem vēra ņemamu stratēģisku kļūdu - piekrīt lielam darba piedāvājumam uz Mēness, kurp viņš dodas ar saviem 11 labākajiem spēku bloķētājiem. Tur notiek eksplozija, kuras rezultātā Ranciters iet bojā. Vai arī neiet - atkarībā no tā, kā uz to paskaties. Pārējie visi izdzīvo un atgriežas uz Zemes, kura strauji iet atpakaļ laikā - pazūdot tehnoloģijām un pārveidojoties cilvēkiem, līdz sasniedz savu 1939.gada stāvokli. Un visur kur šie izdzīvojušie, no kuriem galvenais varonis ir testētājs Džo Čips, saskaras ar Glena Rancitera izpausmēm - te viņš ir redzams uz monētām, te - televīzijas reklāmās, te vēl kaut kur.
Īsi sakot, šīs grāmatas galvenā "fiška" ir tajā, ka nav skaidrs - kas ir miris un kas ir dzīvs, kas to visu vada, un kas ir "Ubik" - visur reklamēts brīnumlīdzeklis, kas, iespējams, aptur pasaules regresiju un iespējams, varētu apturēt grāmatas varoņu strauju sairšanu.
Grāmatas ievada daļa man šķita kaut kāda pārāk parasta, pārāk tipiska zinātniskā fantastika - ar dīvainajiem spēkiem un kosmosa iekarošanu, teju vai kaut kas no Marvel komiksu pasaules. Bet, kad izrādījās, ka nekas nav tāds, kā tas izskatās, "Ubik" mani pamatīgi ievilka sevī. Iespējams, tādēļ, ka līdzīgu šīzi mēdzu bieži redzēt mazāk saulainajos sapņos. Katrā ziņā šī grāmata uz mani atstāja diezgan pamatīgu iespaidu, nevaru apgalvot, ka gluži super pozitīvu, bet tā ir noteikti atmiņā paliekoša, un laikam jau man ir jāatzīst, ka Diks bija ļoti īpašs rakstnieks.
Vēl vērts pieminēt vienu - savulaik man šķita, ka zinātniskā fantastika ātri vien noveco, jo grāmatās aprakstītās nākotnes tehnoloģijas nemēdz materializēties, un ka tālab vien, ka mēs dzīvojam jau tālākā laikā par grāmatās aprakstīto, bet autoru tehnoloģiskā vīzija izrādījusies pilnīgi aplama, tās kļūst muļķīgas un bezvērtīgas. Tā tas, protams, nav - laba zinātniskā fantastika nav atkarīga no tā, kādus kosmosa izpētes brīnumus autors ir grāmatā izfantazējis, daudz būtiskāk ir - ko viņš ar to ir pateicis par cilvēku ar miesu un asinīm, un Diks var šajā jautājumā teikt daudz.
Sākas viss kā vistipiskākā zinātniskā fantastika - kaut kādā nākotnes pasaulē līdzās darbojas telepāti un antitelepāti, nākotnes paredzētāji un viņu bloķētāji un dažādi citādi pretspēki. Plus vēl pastāv tā sauktā "pusdzīve" - kad tiek nodrošināta mirušu cilvēku apziņas saglabāšana kaut kādu ierobežotu laiku. Šajā pasaulē ļoti nozīmīgs ir Glena Rancitera uzņēmums, kas nodrošina personīgās dzīves neaizskaramības pakalpojumu - aizsargā tevi pret sliktajiem telepātiem un viņiem līdzīgajiem, kas mēģina nolasīt tavas domas. Ranciteram uzņēmumu jau daudzus gadus palīdz vadīt viņa sieva Ella, kas atrodas pusdzīvē. Taču viņš pieņem vēra ņemamu stratēģisku kļūdu - piekrīt lielam darba piedāvājumam uz Mēness, kurp viņš dodas ar saviem 11 labākajiem spēku bloķētājiem. Tur notiek eksplozija, kuras rezultātā Ranciters iet bojā. Vai arī neiet - atkarībā no tā, kā uz to paskaties. Pārējie visi izdzīvo un atgriežas uz Zemes, kura strauji iet atpakaļ laikā - pazūdot tehnoloģijām un pārveidojoties cilvēkiem, līdz sasniedz savu 1939.gada stāvokli. Un visur kur šie izdzīvojušie, no kuriem galvenais varonis ir testētājs Džo Čips, saskaras ar Glena Rancitera izpausmēm - te viņš ir redzams uz monētām, te - televīzijas reklāmās, te vēl kaut kur.
Īsi sakot, šīs grāmatas galvenā "fiška" ir tajā, ka nav skaidrs - kas ir miris un kas ir dzīvs, kas to visu vada, un kas ir "Ubik" - visur reklamēts brīnumlīdzeklis, kas, iespējams, aptur pasaules regresiju un iespējams, varētu apturēt grāmatas varoņu strauju sairšanu.
Grāmatas ievada daļa man šķita kaut kāda pārāk parasta, pārāk tipiska zinātniskā fantastika - ar dīvainajiem spēkiem un kosmosa iekarošanu, teju vai kaut kas no Marvel komiksu pasaules. Bet, kad izrādījās, ka nekas nav tāds, kā tas izskatās, "Ubik" mani pamatīgi ievilka sevī. Iespējams, tādēļ, ka līdzīgu šīzi mēdzu bieži redzēt mazāk saulainajos sapņos. Katrā ziņā šī grāmata uz mani atstāja diezgan pamatīgu iespaidu, nevaru apgalvot, ka gluži super pozitīvu, bet tā ir noteikti atmiņā paliekoša, un laikam jau man ir jāatzīst, ka Diks bija ļoti īpašs rakstnieks.
Vēl vērts pieminēt vienu - savulaik man šķita, ka zinātniskā fantastika ātri vien noveco, jo grāmatās aprakstītās nākotnes tehnoloģijas nemēdz materializēties, un ka tālab vien, ka mēs dzīvojam jau tālākā laikā par grāmatās aprakstīto, bet autoru tehnoloģiskā vīzija izrādījusies pilnīgi aplama, tās kļūst muļķīgas un bezvērtīgas. Tā tas, protams, nav - laba zinātniskā fantastika nav atkarīga no tā, kādus kosmosa izpētes brīnumus autors ir grāmatā izfantazējis, daudz būtiskāk ir - ko viņš ar to ir pateicis par cilvēku ar miesu un asinīm, un Diks var šajā jautājumā teikt daudz.
2011-07-13
comments powered by Disqus