Līdz ar Ulmaņa un Voitišķa aiziešanu un Graubas un Krēslas atnākšanuKaut kad astoņdesmito gadu otrajā pusē "Jumprava" pārtapa no bērnišķībās grimstoša ansambļa daudz fatālistiskākā un episkākā grupējumā. Un tas ir labi, jo "Jumpravas" spēks pilnīgi noteikti nav dziesmās par mākoņiem, bet gan skaņdarbos ar ambiciozi grandiozām sintezatoru partijām, ar monotonumu un vienveidību. Nevar gan teikt, ka grupas skaņdarbi būtu ļoti atšķirīgi viens no otra - ne velti šī ieraksta ievadošā kompozīcija "Lidmašīna" ir diezgan izteikts slavenās "Ziemeļmeitas" aizmetnis, bet man vismaz patīk šī ieraksta noskaņa - sakāpināti dramatiska, atbilstoša tam laikam, kad šis ieraksts tapa. Daudzi skaņdarbi šajā ierakstā ir simtprocentīgi elektroniski, un kopumā tas skan daudz pārliecinošāk kā grupas debijas veikums. Tiesa, ar pāris iebildēm - man nav īstas pārliecības, ka hard rock tādā stilā kā "Sprādze" būtu īsti nepieciešama "Jumpravas" tēla sastāvdaļa. Tāpat man nav īsti skaidra attieksme pret šo ierakstu noslēdzošo "Preses dziesmiņu", kurā "Jumprava" sadarbojas ar ikonisko dziesminieku Kasparu Dimiteru. Ne tāpēc, ka mana attieksme pret pašu Dimiteru ir neviennozīmīga, bet tāpēc, ka "Preses dziesmiņa" drusku krīt laukā no ieraksta kopējās noskaņas (tāpat kā "Sprādze") - šķiet, ka man ne pārāk iet pie sirds "Jumpravas" mēģinājumi variēt savu stilu. It kā jau ir pietiekoši inčīga šī dziesma ar Dimiteru, kas dzied "varbūt reiz piedzims sivēns tīrs un balts", bet vienlaikus - kaut kas tur nevaid gluži tā, kā man to gribētos. Līdz ar to diezgan pārliecinoši varu apgalvot, ka šī ieraksta virsotne ir tā populārākais skaņdarbs - "Prom no pilsētas". Un vispār man patīk šajā ierakstā tas, ka tas arī 2011.gadā kopumā skan diezgan labi un nešķiet novecojis. Un tas ir labi.
