Kazhes pierakstu burtnīca

Izlasīju tikai šāda nosaukuma stāstu, nevis visu krājumu, jo patiesībā tā vien šķiet, ka nav jau īsti prāta darbs - lasīt visus Filipa Dika darbus pēc kārtas, jo ar visu savu ļoti bagāto fantāziju, šis autors tomēr diezgan daudz arī atkārtojas, un vienas un tās pašas idejas dažādas variācijas viņa grāmatās parādas diezgan bieži. Vismaz šajā konkrētajā stāstā "precogs" jeb nākotnes paredzētāji šķiet nāk vai nu no "Ubik" vai no tā, kas kalpoja par pamatu filmai "Next", tikām galvenā varoņa nepieciešamība slēpt savu identitāti radīja asociācijas ar "Flow My Tears, the Policeman Said", tāpat šis tas te ir līdzīgs ar "Blade Runner". Īsi sakot - man pietrūkst "beginner`s mind", lai varētu katru darbu novērtēt pašu par sevi.
Un tomēr - turpinot līdzību apskatišanu - vērts pieminēt, ka šis stāsts idejiski ievērojami atšķiras no tūkstošgades sākumā iznākušās tāda paša nosaukuma filmas. Nē, es neuztraucos par to, ka varonis filmā ir jaunāks un atlētiskāks, bet filmā un grāmatā ir principiāli atšķirīgas pamatnostādnes - attiecībā uz to, vai nākotne ir iepriekš determinēta un galu galā - vai šeit aprakstītā/rādītā iepriekšējā noziegumu pavēršana un noziednieku aizturēšana, pirms viņi izdarījuši pārkāpumu, ir laba vai slikta lieta. Rezultātā arī varonis grāmatā ir spiests izpildīt to, kas viņam ir ticis paredzēts, jo pretējā gadījumā sabruktu visa organizācija, kamēr filmā tieši organizācijas sagraušana ir viņa mērķis.
Vispār jau man vajadzētu atzīt, ka Dika rakstīšanas manierē ir kaut kāds tāds bišķi lētums, kas rada sajūtu, ka šis cilvēks ar super radošo fantāziju nebija nekāds fenomenālais rakstnieks - viņa paņēmieni stāsta vērpšanai nav nekādi elegantie, un es pat varbūt apgalvotu, ka viņš sižetu uzskatīja tikai par nepieciešamo ļaunumu, no kura nevar izvairīties, lai varētu pastāstīt par savām (ne pārāk simpātiski) brīnumainajām pasaulēm. Līdz ar to - lai arī viņa darbi lasās ļoti viegli, sajūta, ka tā nav nekāda dižā māksla, mani kā lasītāju neatstāj - viņš laikam tomēr ir vistīrākais zinātniskās fantastikas autors, kurš tikai ar retiem izņēmumiem (tādiem kā "Ubik") spēj darīt kaut ko ārpus žanra kanoniem, un līdz ar to viņa darbu formas ir diezgan vienkāršas un robustas, un "Minority report" šajā ziņā nav nekāds izņēmums. Gala secinājums: man pagaidām vajadzētu kādu brīdi no Phillip K. Dick atpūsties, iespējams, pienācis laiks beidzot pievarēt "Karu un mieru".