Muzikāli šis ieraksts sevišķi neatšķiras no sava priekšgājēja - mūzikas stils nav nekur sevišķi mainījies un par spīti visiem konceptiem "Līvi" joprojām spēlē visai šlāgerisku smago roku, tagad gan ar daudz aktivāku politisko elementu kā dažus gadus iepriekš. Atkal jau - it kā varbūt nav nekā tur slikta, bet man šādā mūzikā gaužām pietrūkst kaut kāda individuālisma, kas atšķirtu "Līvus" no tūkstošiem citu līdzīgu ansambļu (ja neskaita, protams, dziedāšanu latviešu valodā) - muzikāli šis saturs ir visai blāvs. Joprojām nekur nav zudušas "Deep Purple" un "Black Sabbath" līdzības - turklāt tādā veidā, kā abas šīs grupas izklausījās tieši astoņdesmitajos gados un nevis savā zelta laikmetā. Par pāris dziesmām es gan tā vismaz relatīvi varu iefanot - man patīk "Dzelzsgriezēja" noskaņa (un arī pats dziesmas nosaukums raisa pozitīvas asociācijas ar "Iron Man" - dziesmu, protams, nevis filmu) un Groduma šausmīgajā balsī iedziedātais "Dzejnieks". Varu iedomāties, ka dzīvajā būt klāt grupas koncertos tolaik varētu būt bijis kaut kas īpašs, taču ierakstā... nu, nav tas nekas tik grandiozs. Jā, arī "Deviņvīru spēks" ir tiešām spēcīgs. Vispār vienīgais, kas man pavisam netīk, ir "Līvu" balādes - jau tāpat šīs grupas daiļrade mani tā īsti neuzrunā, bet tās emocionālā puse - it īpaši nē.
(piebilde - mana neitrālā attieksme pret "Līviem" nav nekādi saistīta ar grupas dalībnieku rock`n`roll lifestyle, pāragrajām nāvēm un Jura Pavītola iestāšanos "Visu Latvijai!", mani gluži vienkārši tās mūzika neuzrunā)