Akmens un šķembas
Par filmu "Akmens un šķembas" jeb "Es visu atceros, Ričard", jeb "Dzimtene, piedod!" es uzzināju, nejauši ieklausījies Radio SWH raidījumā "Kinokoncerts", kurā dzirdēju, cik šī filma bija savam padomju laikam neparasti godīga un drosmīga, teju vai revolucionāra. Cik saprotu, leģionāru atainošana jebkādās padomju filmās bija viens liels tabū, bet šī filma to pārkāpa un lielā mērā tāpēc tā visai ātri tika aizliegta. Saistoši šķita to noskatīties arī tālab, ka filmā piedalās vesela plejāde sava laika izcilāko latviešu aktieru - Eduārds Pāvuls, Harijs Liepiņš, Antra Liedskalniņa, Pauls Butkēvičs, Uldis Pūcītis, Ēvalds Valters, Juris Strenga. Tā nu es izlēmu, ka vajadzētu man arī šo filmu noskatīties.
Un ko es varu tagad teikt? Pirmkārt, šodienas acīm raugoties, grūti saprast, kas tolaik filmā varētu būt bijis skandalozs. Tas nav tas gadījums kā Anžeja Vaidas Pelni un dimanti, kas patiešām nospļāvās uz visām padomju propagandas normām un atainoja patiesību skaudru un godīgu. Gluži otrādi, šī filma kopumā diezgan labi pūš padomju pasaules skatījuma taurē - ka padomju pusē karoja sirdsšķīsti varoņi, kamēr leģionāri lielākoties bija gļēvi, visa viņu priekšniecība bija kara noziedznieki, kas šāva ebrejus Biķernieku mežā.
Stāsts ir aptuveni šāds: bija trīs draugi - Ričards, Jānis un Zigis. Visus trīs piespiedu kārtā mobilizēja leģionā. Ričards izcēlās priekšniecības acīs, brīvprātīgi piesakoties nošaut padomju kara gūstekni (kurš, protams, bija latvietis), par to viņu nosūtīja uz Vāciju virsnieku kursos. Zigis mēģināja pārbēgt krievu pusē, bet viņu nošāva dēmoniskais leitnants, kurš Biķernieku mežā bija nošāvis vairākus tūkstošus cilvēku. Pēc kara Jānis palika padomju Latvijā, kur guva nopietnus sasniegumus vai nu kā tēlnieks, vai nu kā akmeņkalis vai nu kā arhitekts (īsi no filmas nesapratu - kurā amatā tieši). Ričards palika rietumos un pēc divdesmit gadiem atgriezās Latvijā kā kaut kādas sliktās valsts aģents, turklāt jāsecina, ka viņš bija kļuvis par diezgan lielu maitasgabalu.
Tā, kas man šajā filmā nepatika, bija noteikti daudz vairāk kā tā, par ko varēju sajūsmināties. Ar ticamības momentu filmā ir visai čābīgi - tāds Ričards diez vai varētu mierīgi iebraukt LPSR, neviena nemanīts un neviena nenovērots (un kuram gan viņu vispār vajadzētu kā aģentu?), un ja nu patiešām tā būtu - kālab gan viņam visu laiku vajadzētu sarunās ar Jāni ņirgāties par Padomju Savienību, slavēt saņemtos Dzelzs krustus un radīt pret sevi negatīvu attieksmi? Esmu dzirdējis, ka slepenajiem aģentiem vajagot darboties ar viltu, bet Pāvula atainotajā Ričardā nav ne miņas no jebkādas shēmošanas. Un kas pie joda notika filmas beigās? Pilnīgs idiotisms, imho.
Pa brīdim filmā ieskanas kāda īsta un autentiska nots, bet to jau pēc pāris minūtēm apslāpē kārtējais propagandas vilnis, kā rezultātā gala iespaids ir falšs un nesimpātisks, kopumā liekot man teikt, ka nesaprotu, kālab šo filmu vajadzēja aizliegt un kālab tagad būtu jālepojas ar to, ka, redz, tā bija savam laikam pārāk drosmīga un izaicinoša. Jā, filmā skan "Zilais lakatiņš", kas tolaik nebija atļautās mūzikas sarakstā. UN? Ko no šīs filmas mūsdienās cilvēks varētu uzzināt par kara pretrunām un to, kā Latvijas tautas liktenis tika samalts putrā divu lielvaru cīņā? Manuprāt - pilnīgi neko.
Un ko es varu tagad teikt? Pirmkārt, šodienas acīm raugoties, grūti saprast, kas tolaik filmā varētu būt bijis skandalozs. Tas nav tas gadījums kā Anžeja Vaidas Pelni un dimanti, kas patiešām nospļāvās uz visām padomju propagandas normām un atainoja patiesību skaudru un godīgu. Gluži otrādi, šī filma kopumā diezgan labi pūš padomju pasaules skatījuma taurē - ka padomju pusē karoja sirdsšķīsti varoņi, kamēr leģionāri lielākoties bija gļēvi, visa viņu priekšniecība bija kara noziedznieki, kas šāva ebrejus Biķernieku mežā.
Stāsts ir aptuveni šāds: bija trīs draugi - Ričards, Jānis un Zigis. Visus trīs piespiedu kārtā mobilizēja leģionā. Ričards izcēlās priekšniecības acīs, brīvprātīgi piesakoties nošaut padomju kara gūstekni (kurš, protams, bija latvietis), par to viņu nosūtīja uz Vāciju virsnieku kursos. Zigis mēģināja pārbēgt krievu pusē, bet viņu nošāva dēmoniskais leitnants, kurš Biķernieku mežā bija nošāvis vairākus tūkstošus cilvēku. Pēc kara Jānis palika padomju Latvijā, kur guva nopietnus sasniegumus vai nu kā tēlnieks, vai nu kā akmeņkalis vai nu kā arhitekts (īsi no filmas nesapratu - kurā amatā tieši). Ričards palika rietumos un pēc divdesmit gadiem atgriezās Latvijā kā kaut kādas sliktās valsts aģents, turklāt jāsecina, ka viņš bija kļuvis par diezgan lielu maitasgabalu.
Tā, kas man šajā filmā nepatika, bija noteikti daudz vairāk kā tā, par ko varēju sajūsmināties. Ar ticamības momentu filmā ir visai čābīgi - tāds Ričards diez vai varētu mierīgi iebraukt LPSR, neviena nemanīts un neviena nenovērots (un kuram gan viņu vispār vajadzētu kā aģentu?), un ja nu patiešām tā būtu - kālab gan viņam visu laiku vajadzētu sarunās ar Jāni ņirgāties par Padomju Savienību, slavēt saņemtos Dzelzs krustus un radīt pret sevi negatīvu attieksmi? Esmu dzirdējis, ka slepenajiem aģentiem vajagot darboties ar viltu, bet Pāvula atainotajā Ričardā nav ne miņas no jebkādas shēmošanas. Un kas pie joda notika filmas beigās? Pilnīgs idiotisms, imho.
Pa brīdim filmā ieskanas kāda īsta un autentiska nots, bet to jau pēc pāris minūtēm apslāpē kārtējais propagandas vilnis, kā rezultātā gala iespaids ir falšs un nesimpātisks, kopumā liekot man teikt, ka nesaprotu, kālab šo filmu vajadzēja aizliegt un kālab tagad būtu jālepojas ar to, ka, redz, tā bija savam laikam pārāk drosmīga un izaicinoša. Jā, filmā skan "Zilais lakatiņš", kas tolaik nebija atļautās mūzikas sarakstā. UN? Ko no šīs filmas mūsdienās cilvēks varētu uzzināt par kara pretrunām un to, kā Latvijas tautas liktenis tika samalts putrā divu lielvaru cīņā? Manuprāt - pilnīgi neko.
2011-09-04
comments powered by Disqus