Taču izrādījās - nē, filma ir gana saistoša, lai gan nav šaubu, ka vislielākais nopelns tajā ir Imantam Kalniņam un viņa dziesmām. Faktiski dziesmas arī ir tas, kas darīja šo filmu leģendāru - divdesmit gadu garumā filmas izrādīšana bija aizliegta, taču apkārt ceļoja nelegālas izcelsmes audioieraksti ar slavenākajām Kalniņa dziesmām: "Četri balti krekli", "Dzeguzes balss", "Viņi dejoja vienu vasaru", "Alvas zaldātiņi" un citām. Lai arī filmas scenārija autors ir ievērojamais dramaturgs Gunārs Priede (filmai pamatā ir viņa luga "Trīspadsmitā", kuru, atšķirībā no filmas, neviens neaizliedza), šādā mūzikla stila materiālā scenārijs nav pats izšķirošākais faktors, un filmas sižetu var atstāstīt dažos vārdos: vokāli instrumentāls pašdarbnieku ansamblis cīnās pret cenzūras skarbajām dzirklēm.
Galvenajā lomā filmā ir Uldis Pūcītis, kas atveido Cēzaru Kalniņu - ansambļa "Optimisti" dziesmu autoru, kurš nespēj samierināties ar to, ka atbildīgajām aprindām varētu būt kādi iebildumi pret viņa daiļradi, un viņš nav gatavs nekādiem kompromisiem. Tikām ansambļa "menedžeris" Tralmaks gan ir uz šādiem kompromisiem gatavs jebkurā situācijā, līdz ar to pastāv pretruna. Plus vēl pretrunas pastāv arī atsevišķu cilvēku iekšienē - pamatā tas attiecas uz Anitu Sondori - kritiķi, kura aizsāk visu cenzēšanas pasākumu un kura pēcāk vairs neko nevar izdarīt, lai to kaut cik piebremzētu.
Filma, protams, kā jau tas latviešu kino ir neizbēgami, ir pārspīlēti teatrāla un nosacīta, bet šajā gadījumā tās muzikālais formāts visai labi saskan ar teatrālumu un man šoreiz neprasījās, lai aktierspēle būtu niansētāka. Protams, viss cenzēšanas pasākums šeit tāpat tiek rādīts caur rozā brillēm, bet vienlaikus ir skaidrs, ka šis tas atbildīgiem purniem nepatīkams šajā filmā patiešām bija, un kaut vai tālab, lai dzirdētu, kā Kalniņa dziesmas dzied Pauls Butkevičs, šo filmu ir vērts noskatīties.