The Human Stain

Kādas visai neprestižas ASV koledžas dekāns ir spiests atkāpties no amata muļķīga pārpratuma, kurā saskatīts rasisms dēļ. Lekcijas laikā viņš pavaicā klātesošajiem studentiem, vai tie gadījumā nezina, kālab 2 viņu kursabiedri ne reizes nav apmeklējuši lekcijas - vai viņi vispār pastāv vai ir spoki (spooks). Tā kā atklājas, ka abi iztrūkstošie studenti ir melnādaini, bet žargonā ar "spooks" savulaik apzīmēja tumšādainos, profesoram nākas visai ilgi skaidroties, ka viņš nav domājis pilnīgi bezjēdzīgu frāzi: "Vai viņi pastāv vai ir nēģeri?", taču apsūdzētāji jau parasti ar loģiku nedraudzējas. Rezultātā stresa ietekmē (tā vismaz uzskata pats profesors Kolmans Silks) nomirst viņa sieva un Silks aiziet pensijā. Tā viņš dzīvo, dusmīgs uz pasauli un pasūta no kaimiņos dzīvojošā rakstnieka Cukermana, lai tas viņam uzrakstītu grāmatu par šo "spooks" incidentu, kurā tiktu atklāta visa patiesība. Taču grāmatas rakstīšana apraujas brīdī, kad Silkam (71 gada vecumā) sākas sakars ar analfabēti - 34 gadus vecu koledžas apkopēju. Līdz ar to viņš pamazām sabiedrībā līdzās rasista reputācijai iegūst arī pervertiķa slavu. Plus apkopējai ir maniakāli noskaņots bijušais vīrs, Vjetnamas kara veterāns, kurš uzskata, ka viņa sieva ir vainīga viņu kopīgo bērnu bojāejā ugunsgrēkā un kurš izceļas ar augstu vardarbības līmeni. Tikām Silkam ir problēmas ar viņa paša bērniem, kuri nav sevišķā sajūsmā par sava tēta dzīvesveidu vecumdienās.
Un tad nāk grāmatas galvenā atklāsme - izrādās, ka Silks, kuru visi uzskata par ebreju (jau vairākus gadu desmitus) patiesībā piedzima melnādaino ģimenē un tikai 2.Pasaules kara laikā viņš mainīja savu identitāti, pilnībā saraujot saites ar savu mammu un māsu un, būdams relatīvi gaišas ādas krāsas, turpina savu dzīvi ebreju kopienas iekšienē. Kas (it kā) vēl vairāk pavērš citā virzienā visu to indicentu ar "spokiem".
Jāatzīst - man tā arī nav izdevies saprast, kas gan ir tik foršs Filipa Rota grāmatās, manuprāt, tās brīžiem robežojas ar pornogrāfiju, citkārt pārmērīgi slīgst autora ebrejībā un visādi citādi tās nevieš manī sevišķu interesi par sevi. Un šī konkrētā grāmata ir īpaši slikts piemērs - pārmērīgi gara, pārmērīgi sastiepta un pārsātināta ar pseidoemocijām, lai arī viss tajā šķiet iepriekš izkalkulēts un pārmērīgi pārdomāts - nepavisam ne kaut kas tāds, ko es lasītu ar lielu prieku un aizrautību.
2011-09-11
6.0
comments powered by Disqus